cik nostiept visus saspriegota mugurkaula aakjiishus un sevi bezsvaraa iekaart speekrataa

es meklēšu ceļu arī tur, kur visurgājēju kāpurķēdes kūst kā trauslas leduspuķes stublājs mākslīgā istabas apgaismojumā, jo kā gan es būtu varējusi zināt, ka iepriekšējie izsapņojumi par to, ka aiznigušas un neizbraucamas sirds sliedes visdrošāk šķērsot saķēdētām roķelēm, izrādīsies meli
patiesībā jau mani vairs nekas nesilda, viss ap viņu ir kļuvis tik sasprēgājis kā visraupjākā smilšpapīra ādiņa un atsaldējošs kā lokālā anestēzija kādā uzplēstā atmiņu sastrutojumā

šie ir vieni no tiem brīžiem, kuros līdz mielēm sevi izjūtu kā starp karstām metāla oglīšu skrūvspīlēm iestarpinātu, pusjēlu, pārjūtīgu un ļoti sāpes nepanesošu, asinis mirkļos, (tajos retajos), kad liek par sevi manīt un manī ir kas vairāk kā mēms un skaudri iznīcinošs tuksnešains sausums, elektrizējas kā imagināru elektronu mijiedarbībā radusies ekspresija ( kas varbūt kādā no pamata šunas kodoliem ir gandrīz piedzimusi es )
bet, lai arī cik ļoti kategoriski būtu visi mani izkliegtie un slāpētie nē