Tik ļoti gribas pasniegt sev pāris atmiņu kadrus par to, cik ļoti mīlestība saasinās mainot kultūrvidi un ārējās dekorācijas, piesmagušās Rīgas barters pret plostu braucieniem pa Gaujas straumēm, kas gan manī sējis vienīgi izmisuma un neizskaidrojamas smaguma sajūtas, lai gan bija gan plezīrs, gan pirmatnējības koķetērija

Caur dejošanu cauri naktij pie ugunskura, iestājos pret komforta neesamību, bailēm par to, ka nepieciešamās rūpes man vajadzīgas vienlīdz ļoti kā viņam, tādejādi nespējam sniegt viens otram to, ko gaidam no otra, kā
man tik ārkārtīgi pietrūkst
Izdzīvošanas skaistums iezīmējas ar lietus piepludinātām teltīm un krusas graudiem 2cm rādiusā, mīlēšanos uz nepieradinātas Daugavas neapdzīvotas salas
Ir bijis tik daudz iedvesmojošu personāžu un mistificētu lietu, vietu - kādas mājas gruveši mežmalā, kurai nodegot dzīvības zaudējuši vairāki cilvēki, par to liecina nevien izkārtne - labu atmiņu vieta, bet arī šī vajājošā, aizmirstnespējīgā sajūta, nokaltušā kokā sakārti trauki
vienkāršas lietas negribas sarežģīt, neplīties acīs sakot, ka dzīve ir tik skaista - es zinu, kā ir tapt uzmodinātam izdzirdot draudus nogalināt

pēdējā laikā visbiežāk izskanējušais jautājums, kas vērsts manā virzienā ir : 'kas ir,' ?
Un vienīgais, ko es protu, ir padevīgi klusēt, šauboties, vai atbilde : 'nekas, viss kārtībā' ir vispār kaut kāda cilvēka paveida cienīga.
Ar to jau, protams, es necenšos nevienu, jo mazāk sevi, pārliecināt, ka nekā esamība vai drīzāk gan - visa neesamība, ir tā, kas manī izraisa tādu prieku, kas pastāvot vienmēr vairs nav, pat nedrīkst būt prieks.
Šīs dienas, kad līst tik ļoti kā tropiskajās pasaules plaušās, lielākoties pavadu lasot Voltēru, piesūcinot artērijas, ādu un vēnu ar neaprēķināmiem daudzumiem colas, runājot par kāda nenosakāma veida pārtiku, uzturā lielākoties lietoju vienīgi riekstus un šokolādi, smēķēju daudz un dažādas vielas, kopumā jūtos nedaudz emocionāli sasvārstīta.
Ir iestājies periods, kad šobrīd nekādi radikāli pavērsieni dzīves lielajos plānos mani neplosa, lai gan tas, kā pašai šķiet, varētu būt visai ārstnieciskos nolūkos pat nepieciešams.
Tādas lietas, kā tālākizglitība un kaut kāda stabilitāte profānajās scēnās mani uzrunā ar mierinošu nogaidītību, jo zinu, ka tam visam jāatnāk, man pašai īpaši nelūztot un neliecoties, bet ir jau arī tādi pavisam racionalizēti apsvērumi, kas attaisno šo manu pozīciju.
Tas viss ir nekas, vairāk mani priecē tas, cik ļoti spēcīgi mani kairina un liek atgriezties manā tik pārapdzīvotajā pāra poēzijā šie negaisi, jasmīni, mīlestība, kurus tik ļoti negribas piesmiet ar savu piedzimšanu ikdienas laikā.
'Es neaizskaram nepieskaros'
Cēsīs ir kāds ļoti aizsargājams melno gulbju pāris, kas tumsā ir tik tikko pamanāms, vienīgi šņākuļojošās odas bija tās, kas lika man saprast, ka tur ir kas vairāk par izgaismotām strūklakām, šampānieti un nenovīdīgu likumsargu, vispār jau esmu nedaudz iemīlējusies šīs pilsētas karkasā un dziļi iegulstošajā cita klimata joslā, kuru sevī nes šīs pilsētas pamatiedzīvotāji, atgriešanās vienmēr ir ne tik ļoti kā kultūršokējoša, cik skumdinoša, jo Rīga tomēr ir tik raupja, sākot ar paviršiem mēģinājumiem izdzīvot pēc paša ieskatiem pareizāk, beidzot ar meklējošu acu pāriem, kas nekad nesatapsies, jo pilsēta uzliek barjūras.
Manās plaušās ir tāda kutinoša pusprāguša balona izjūta, sapņos redzu jaunas meitenes, kas izdara pašnāvības, poperis manās smadzeņu šūnās, bet deniņos smagi nāvinieku vilcieni, kā tālajos 30.ajos.

atzīstos, bilances sastādīt nav mana sūtība, tomēr attaisnot vainīgo ir mazāk nosodāmi nekā apsūdzēt tādu, kas nav vainojams