mīļās, sāpes, smeldzītes
mazās nāves ik ar jaunu rītu
manas nogalinošās saules starojumā
plaukst kā balts ābeļdārzs maijā
sārtojat sulīgi dzedrās
skalpeļa dziļuma ietriektās brūces
vītinat mani kā augli
kā mākslīgu āliņģi bērzā
līdz iztecēs pēdējās esences
es lūzīšu pret katru vēju
atbruņota un kaila
jo tāda ir dvēseles
kordabelīrinas slepkavnieciskā daba
mīļotie, izmisum, žēlum
manas skurbās atmošanās
no anesteziējoša mīlestības sapņa
iztukšojošas nodevības sēras
šķielējošas kā ciklopa visu redzošā acs
ļaunas kā čigānietes nobūrums
nemezglos mani kā žņaugi
sirds nepārtaps berlīnes mūrī
nenoasiņos
vieglos putekļos viss grūtums
iztvaikos
pēdējie ledāji kusīs
un pārtaps
par pienainu zvaigžņu ceļu,
tad kļūšu par saldākā nektārā feju
un viss, kas vel nebūs bijis
kļūs par lieku
deja - vu