iisti nezinu, kas ir tas, kas shobriid ar mani ljoti dzilji un speeciigi notiek, nav pat taada radikaali defineejama inerces trieciena speeka, kas liktu man arvien un arvien izziivot to, kas tikai kaut kaados idealizeetos meerogos vareetu likt man justies labi un veel mazliet, tajos asajos sakjeres punktos, kur realitaates aatri traucieshie vilcieni saskaras ar sashkjeltaam un biistami apledojushaam sliedeem, kuraas esmu kaa no vadoshaas lokomotiives notruucis piedeeklis, kuram piemiit kustiiba bez apzinaatas gala stacijas un tuvaakajiem, kas ar salkani sarkanaam neljkjeem sagaida uz perona mani, kas celjojusi vairaakas dziives, neliekot par sevi maniit ne vienaa no taam, bet esot par atgaadinaajumu tam, ka jebkaada veida miilestiiba, kas priekshmetiskota vai veersta tik eeteriska, ka tik tikko jaushama ar saasinaataakajiem uztveres receptoriem - tomeer kalpo par ataisnojumu jebkaaa veidola eksistencei
nu jau vairs neko par to, ka nemaaku dziivot, bet gribu to gan un tamliidziigaam premisaam, tik vien kaa to, ka - esmu nogalinoshi un caurpleesoshi viilusies tajaa, kas kaadreiz bijis stimuls skaistumizjuutas paaratiistiishanai sevii
blje, es nemekleeju kaut kaadus vienkaarshaakos strupceljus, nekad iisti neesmu maaceejusi to dariit, bet tagad, kad tieshaam ir bijis tik ljoti viegli - negribas to sarezhgjiit atkal un atkal
un es tachu ljoti lieliski zinu, ka ne jau manii ir par maz kaa taada, ko vareetu kaa saudzeejoshu speeku sniegt tuvaakajam, ka ne jau es esmu taa, kas sirgst ar nespeeju sevii ielaist sevii tuvumu, filigraanus un smalkus liidzpaardziivojumus, jo es tachu zinu, ka visas shiis emocionaalas elementaardaljinjas manii ir tik bezgaliigaa kvantitaatee, lai maigaaku un sajuutiski redziigaaku padariitu ne vienu vien mikro un makro kosmu un atsevishkjas sadragaatas dziiviites, kaada varbuut - par ko neshaubos tikai mirkljos, kuros ar deemoniski ekstaatiskiem rituaaliem aizmirstos, un tad jau sanaak, ka manis taa iisti tad nemaz nav, un shii beegshana, atziistos, piedziivo noilgumu
nesaprotu, kaa speeju sevii reanimeet atminju saldenuma sulas un no taam radiit kaut kaadus pavasarus, kad visapkaart ir betoneeta, auksta un nepieluudzama ziema, kuraa nav nekaa, kas mani paceltu nedaudz virs visa un liktu sapnjot par karaliski baltaam orhidejaam kopaa ar riitu, taa vietaa, lai konvulsiivaas saapees un aukstos vientuliibas murgos, es redzeetu savas pashnaaviibas - nevainojami veidotaa notikumu virknee, kuras vaajaakais posms esmu es pati un viss paareejais ir tik nevainojami veidots, ka buutu vienkaarshi nepieklaajiigi gribeet noliegt taa iistenumu un patiesu piederiibu vietai, kuru uzdodu par maajaam
man kaut kaa pietruukst liidz dziileem, tajaa iztukshajaa vietaa juutams paralizeejoshs nekas tur, kur buutu visam jaabuut

Manas siltzemju naktis
nav mērāmas
ne acu, ne mūžgaros mirkļos
nevar tikt izteiktas dzīvēs

Dienvidu salā plīstoši nervi
šķeļas manī un dzeļ
kā bojāti, zemādā ieauguši mati
kā asinszāles sakne
mani stindzina tumsu spēlējoša
nospriegota arfa
tās vēstī par pārtrūkšanu

Neļauj man svešādai pasaulei
pielūgt citiem pielūdzamu dievu
mana mise nebūs
bezpajumtnieku gaudas
altārs - pamestības grausts
kādas metropoles pusēnā,
kurā nav grūti nemācēt saskatīt sauli

Brīnums kā stihija
ir vien šī pamošanās
uz persiešu paklāja neklātas ielas,
bet jēlas
zvērādās dīrātas sirds



*** *** ***


Tie, kas par savu atzīst
tikai to, kas ir zaudēts
Vai atdos visu - par neko ?

Zinu, kā izjust bezpiederību
kā paralizējošu vienatni pūlī
Kad vairak par visu
ir bail palikt vienai
Kā ir tikt skatienu plosītai
vājai un neaizskaramai

Būt tik tālu no pašas
Kad visi atpakaļ
stīdzošie tilti
ir asaru sājuma saēsti
un nepietiek glābjoša spēka
nav cerību audzēja
par to
ka būs tik nepārejoši
baudāmi tos uzburt no jauna
kā ferāriju no aizsargājamiem
un bīstami skaistiem ziediem

man ir tik loti skumji kaa shkjietaas veel nekad nav bijis, ja arii ir sajustas kaut kaadas apkaartejoshas nepiepildiitiibas un biistami garaamskrienoshu ceriibu apjautas, tad tagad, kad tas, ko sasveeru par smagaako vieglumu un augstaakaas proves dziives kvalitaateem kaa saarmaina un caursliidosha zelta smilts izlijusi man cauri, izdedzinot chuuskveida bruuchu lokus atklaataakajos celjos, kas reiz bijushi dzelzhaini sleegti, varbuut manii vienkaarshi ir tas kalna kristaala dzidrums un visu redzoshaas acis, kas taa, it kaa taas buutu nodevusi pati dziive, veras bezdibeniigaas cieshanaas
es zinu, shis viss - ieslodziitiibas sajuuta, vispaareejs mazohisms, nespeeja nemiileet ir mans saldaakais no visiem nektaariem.
un, ziniet, varbuut pat nebuutu daudz jaarunaa par to, kas ar mani notiks taalaakajaas stundaas, meeneshos, gados, tam visam vairs nav nekaadas noziimes, jo izeju nesaskatu nevienaa no punktiem, neviena veelamiiba nekljuus par pieluudzamu realitaates ikonu, jo nejuutu sevii to speeku, kas triektu labot citu hroniski apseestaas dziivesveida neirozes, tikai taadeelj, ka taas kaa krustuguns pieskaras manai juutiibai.
ir apnicis izjust neticiibu, juutos nogurusi no meliem, bez tiem nespeeju, jo manipulaacijas ar faktologjiju un taas pielaagoshana savas apzinjas kairaakajiem konstrueejumiem ir vieniigais, kas mani notur pie dziiviibas.
kaa vispaar to var gribeet, sho mokpilno pamoshanos, bezjeedziigi iztukshoto dienas gaajumu, izeju neesmi ?
Kaa, lai guust nekad patiesi piemiitoshu prieku par skaistaakajaam vienkaarshiibaam ?
Varbuut man ir nelielas predestinaacijas ieziimes, varbuut esmu simbiotiska, varbuut arii Freids, vai vismaz tas, par kaadu es uzdodu vinju sev nespeetu man paliidzeet.
asaras ir aktiermaakslas virtuozitaates pilotaazha, un vai shii guleeshana blakus, graujot sevi drupu izniikushaakajos paari palikumos, veesta par taa otra nevienaldziibu, ja manas skaudraakaas un asinjainaakaas saapes ir prozaisks trauceeklis komfortablam iemidzinaashanaas procesam ?
es gribu nomirt, miiljie, shobriid tik iisti, kaa nekad.