ko īsti nozīmē - pareizi sajukt prātā?
Apzināti pēc to tiekties jau nozīmētu to, ka nesanāks... Sajucis prāts nav apzināts.
Vispirms pazaudēt jebkādus rāmjus, pilnībā izšķīst, sasūkt sevī visu, kas ir pa ceļam. Un vēlāk censties savākties.. Un kad savācies, tad uzņemts tik daudz kā no visa, ka vairs nav svarīgi, kas esi, vnk ļaujies "ārprātam"... to tikko izdomāju, bet pats tā nedarītu.
Priekš manis jaukāk ir kļūt par tādu, kas pilnīgi pretējs cilvēkam, kas sajucis prātā. Bet varbūt, ka tas ir tas pareizais veids, par, ko raksti. Kaut gan tagad stipri sāku šaubīties.. Būt tik ļoti nesajukušam, ka visi tevi uzskata par jukušu. Bet patiesībā tie "visi" ir sajukuši, visapkārt ir daļējas patiesības saukšana par nepatiesību un daļējas nepatiesības saukšana par patiesību.
Vispār izskatās, ka esmu pret prāta sajukšana, lai arī kādus darbus tāds prāts radītu. tas ir kaut kā spogulis, kas sevi neved uz attīstību, bet var kļūt par virziena rādītāju, materiālu, no kā mācīties, priekš citiem...
buuuh.. copy+paste un varbūt kaut kad pats dziļāk sapratīšu, ko esmu uzrakstījis.