vakar tik ļoti sagribējās, lai pa nedaudz pavērto logu ieplūst miklas un siltas smaržas - sviedri no nogurušajiem un izslāpušajiem. lai nāk kā klusi čuksti par gaidāmo apmierinājumu. negaisa nolaizīti. ak, es tā gribu draudīgu un mirtruma piesūcinātu mākoņu pilnus debešus, spiedzošo klusumu un vēja bailes!!! to mirkli, arī pirms un pēc. tas ir vienīgais, kad mīlu būt neaizsargāta, niecīga un vāja. lai arī no otras puses, sajūtos kā daļa no dabas spēka :) pēc tā parasti skrienu uz akmeņiem nokaisīto krastmalu, ja vien kā bēnībā, zibeņa laikā neatdodos sāļajiem jūras ūdenjiem. Dievu cienīgs kaifs.