Es gribētu uzrakstīt, kaut ko par savu neseno ceļojumu. Gribētu atļaut pirkstiem slīdēt pār taustiņiem un atklāt savus visjaukāko mirkļus. Pateikt to, kas nepatika. Uzrakstīt kaut ko tādu, kas kūņojas manī. Bet tas tikai kūņojas. Tas vēl nav gatavs izlauzties uz āru. Tas guļ. Aug. Attīstās. Varbūt pēc dažām dienām. Nedēļas... es būšu atminējusies pilnīgi visu un uzrakstīšu kaut ko fantastisku, kas citu elpai liks aizrauties. Bet varbūt arī, nē. Varbūt viss paliks kā ir un jaukos mirkļus paturēšu tikai sev.

Lai nu kā, šodien atgriezos Universitātē. Bija pagājušas tikai sešas dienas un tikai trīs no tām man vajadzēja atrasties skolas mīkstajos krēslos, bet sajūta tāda, ka es nokavēju daudz vairāk. Satiku savus dārgotos kursa biedrus un smējos no itin ne kā. Ieraudzīju viņu un nespēju novērsties no acīm. Gribēju. Varbūt pat vajadzēja. Varbūt tas man neliktu visu tālāko dienu sev atkārtot - Tur nekad nekas nebūs! Varbūt tad man galvā nerastos doma - Bet ja nu... Nē, nē, nē... es neesmu nelaimīgi iemīlējusies. Arī nedz laimīgi. Es vispār neesmu iemīlējusies. Vienkārša vēlme pieskarties tādam kā viņš. Sajust viņa rokas. Nez kādas tās ir? Raupjas? Mīkstas? Nosalušas drēgnajā vējā? Paša cigaretes elpas sasildītas? Kādas? Vienkārša zinātkāre, vēlme būt tuvumā, vēlme būt vienīgajai viņa zilajās acīs. Nē, tā nav mīlestība vai uz to pusi. Savtība. Egoisms. Vēlme būt pārākai par citām. Lūk, kā to es nosauktu.

Bet pietiek par viņu. Šovakar ir Ziemassvētku balle, kuru esmu apņēmusies neapmeklēt.