Nevarētu apgalvot, ka esmu izgulējusies, bet, pēc vakardienas tāds patīkams azarts, kas asinis dzen straujāk. Jūtu kā sirds krūtīs dārd un sauc: „vēl, vēl!” Un kas gan esmu, lai atteiktu savam mazajam trīsulītim krūtīs? Tātad šovakar jau atkal uz Vecrīgu, tās neizsmeļamajās izklaidu naktīs.

Par vakardienu vēl alkstu pieminēt kādu lietu. Trīs reizes apmeklējot kaļķu vārtus, man regulāri pieprasa uzrādīt dokumentus. Bet tikai vienā no reizēm reāli to darīju. Pirmajās divās sanāca kāds dīvains notikums - puisis/vīrietis, kas acīm redzami nav no ārdurvju apkalpojošā personāla, apsargiem uzsauca: „Šo meiteni laidiet iekšā!” It kā viņš mani pazītu. Otrajā reizē, tas pats cilvēks jau atkal mani glābj, informējot apsardzi, ka vienreiz jau šeit esmu bijusi. Trešajā reizē diemžēl viņš mani vairs neizglāba un nācās uzradīt dokumentus. Bet ne tur tas sāls – Vecrīgas nakts dzīvē esmu palikusi pārlieku pamanāma, ja mani sāk atcerēties! Pilsēta paliek par šauru. Un šis fakts mani sāk mulsināt. Varbūt jāpiebremzē ar pāraugšanu ballīšu meitenē? Bet man tik nenormāli patīk dejot un iepazīties ar jauniem cilvēkiem.