Rītos, vienmēr noskūpstu spilvenu. Tas smaržo pēc miega. Vai, vismaz man tā patīk domāt! Ne, kad nebūtu jutusi, kāda cita spilvens smaržotu tāpat vai līdzīgi. Ne viena cita gultā pamostoties neesmu vēlējusies pieglaust lūpas kokvilnas audumam. Varbūt ādai. Bet savai. Tai ar vien klāt pieķēries mana miega aromāts. Mans miedziņš, kas nakti meklējis, bet pretim ritam sapratis, nebūšu. Šādos brīžos paliek nedaudz žēl.

Un ir rīti kad es vienkārši pamostos ar šādām domām. Kāpēc?