Es vienkārši skatos, kamēr pārējā pasaule novēršas. Tā taču ir tik skaista. Gaisma. Tas ir siltums. Es jūtu kā tas izplatās pār ādu un ielīst acīs. Mana dvēsele trīs. Izzūd raizes, kas apvilktas ap naudas monētām, izzūd problēmas, kas atnākušas ar svešiniekiem. Pirmīt tās neredzēju. Kā ēnas, bezveidīgas paslēpās zem kurpju zolēm, mēteļu piedurknēs, zem krēsliem, tagad tās cīnoties ar gaismu redzu. Varbūt pat saklausu. Bet varbūt tas ir tikai dzelzs. Sliedes. Elektrība tramvaja korpusā.