-Tu esi kādreiz domājusi par smilšu graudu, kurā ir ietilpināta visa pasaule?
-Ko? mana balss bija aizsmakusi un kā gan savādāk, tas bija ziemas vidus, kura skavās mēs abi gulējām un izsapņojām mākoņu radītos stāstus.
-Iedomājies! Mūsu pasaule ir kāda acīs tik pat liela kā smilšu puteklis....Iedomājies šis kāds par mums rūpējas un uzmana katru soli... Alekša stiklainās acis vērās stingi uz augšu, pretim mākoņiem it kā aiz tiem cerētu ieraudzīt to kādu, kuram pateicīgs par katru jaunu dienu.
-Un ko tad, ja viņš zaudē modrību un pazaudē mūs pludmalē?
-Mūsu pasaule iepazītu daudzas citas un saprastu cik ne-vienreizēja tā patiesībā ir.
-Un tevi tas neuztrauc?
-Nē, vismaz tik tāl, kamēr mēs abi paliksim šeit tā guļot un mūžīgi kopā. nedaudz zilganā roka pārslīdēja pār mana vaiga galu. Pat tagad, kad mēs bijām kopā vairāk kā gadu, no katra viņa skatiena, no katra pieskāriena, man vēderā iemetās baltie zīda tauriņi, pār locekļiem skrēja sīkas trīsas un es vēlējos viņu tik tuvu sev, lai nekad nebūtu vairs jāatlaiž, es vēlējos ar viņu būt kopā, būt viens vesels un nekad to nemainīt. Apmaldīties viņa acīs, tīšuprāt aizmirst atpakaļceļu.
-Bet ko tad, ja es iekritīšu citā smilšu graudā? Ja mani aiznesīs vēji un tu nezināsi kur meklēt? nebija nepieciešami mākoņi, kuros vērties, man bija viņa seja, nezūdošs skaistums, kuru baidīties aizmirst, it kā jau tad es būtu nojautusi, kur mūsu ceļš ved, kur skrien šis bezierunu auto, kur pieslēgsies mans saprāts, bet apstāsies viņa sirds.
-Tas nekad nenotiktu, es vienmēr būšu tev līdzās, vienmēr aizstāvēšu no svešiem vējiem, turēšu šai pasaulē vai vedīšu līdz uz citu. Mēs esam radīti, lai būtu tieši šādi un ne savādāk.