Jau trīs dienas apkārt blandos kā tāds cilvēka reibināts tārpiņš. Uz acīm man ir visrozākā krāsas brilles un, sasodīts, man patīk caur tām skatīties. Pat ja loģika turas pie bremzēm, es tam nespēju pretoties. Man patīk just, patīk klausīties savos sirds pukstos, kas skaļāki par viņa samtaino balsi. Pat muļķīgi smaidīt, arī tas man patīk!!! Es nevēlos, lai tas beidzas. Gribu palikt savā ziepju burbulītī un lidot pār svešām problēmām. Tā ir tik labi.