Manā skatījumā, šī bija labākā dzimšanas dienas ballīte ever. :] Beigu, beigās, visi atrada vietu, kur piemest dibenu un es saņēmu gaužām daudz pozitīvu emocīju. Ar pagājušā gada pat nesalīdzināt. Kad tik gauži raudāju par savu ielauzto sirsniņu. Tagad tas liekas tik sen, ka pat dusmu ēna lēnām izbalojusi neizteiksmīgā kaunā... Laikam tā var teikt par to mazo pēcgaršu.
Bet šogad. Šogad viss bija pilnīgi savādāk. Pat pretēji. Jo galu galā manā dzimšanas dienā bija arī Kristiāns. Tas ar vien nav nekas īpašs, bet kaut kā tomēr feini ir būt ar viņu vienā kompānijā un runāt, runāt, runāt..
Tagad jāgaida viņa sālsmaizes ballīte :] Lai gan nē, nav jāgaida, jāļauj tai pašai pienākt un līdz tam jāizlādē emocija. To iespaidā vienmēr visu salaižu dēlī.