Mitotiskā Dalīšanās

Ejot uz mājām, pagāju garām divām mazām meitenēm, kas sēdēja uz koka celma un kaut ko aktīvi pārsprieda. Nekas sevišķs - parasta "parādība". Taču, kad absolūtā vienaldzībā biju jau gandrīz pagājusi viņām garām, saklausīju neparastus vārdus: "Nav jau nemaz bagātu cilvēku, vai ne?" Un klusums...

Tas bija tik neparasts mirklis, ka caur galvu izšāvās miljoniem domu. Es jau protams varēju pieiet viņām klāt un sākt garu lekciju par cilvēku dvēseles bagātību, bet man patiesībā būtu bail. Jo es zinu, ka nespētu atbildēt uz viņu jautājumu tā, kā vēlētos, jo tad būtu jāmelo...

Patiesībā es nemaz nezinu, ko ar to visu gribēju pateikt, bet joprojām nevaru dzirdēto izmest no prāta, varbūt tagad būs vieglāk...