Mitotiskā Dalīšanās

Man negribas rakstīt par iemīlēšanos, mīlestību, kaisli, jo šobrīd prātā nāk tikai banalitātes, bet es nespēju klusēt, mani TAS grauž jau vairākas dienas, es jūtu tukšumu vēdera un haosu prātā. Ienīstu.
***
Kādēļ mēs mēdzam izmantot tos, kuriem esam svarīgi?
***
Es ilgojos pēc pieskārieniem no cilvēkiem kuri man pēc tam nemaz nebūs vajadzīgi. Nolādēts, kā man patīk iestāstīt sev neaptverami stulbas lietas... Es ticu, ka nav nekas ļauns pārgulēt, neko vairāk viens no otra neprasot. Es ticu, ka ir lieliski dot kādam cerību, ka var tevi iegūt. Es ticu, ka nav problēmu, ja vien prot noklusēt. Es ticu, ka ikviens cilvēks reiz atrod savu ticību...
Bet ko darīt, ja otrs tomēr prasa? Ko tad, ja ar cerību ir par maz un tā plēš sirdi vēl vairāk nekā bezcerība? Ko darīt, ja klusumu pārtrauc kliedziens, kas pāršķeļ mieru un svētlaimi uz visiem laikiem? Un ja nu ticība ir tikai nežēlīgs izgudrojums (nebūtu jau pirmā reize), lai mēs sajuktu prātā tās meklējumos?
***
Man grūti izdarīt pareizi, jo ne vienmēr "pareizi" sakrīt ar manām vēlmēm.




Kaut es biežāk zinātu ko vēlos...

Man patīk rozā krāsa.
Tā izcili kontrastē ar manu personību. Attēlo to, kas manī pietrūkst. Vai ir vērts pēc tās ilgoties? Melns, balts, zils, oranžs, brūns... Nē, man krāsu pietiek.
Ejiet dir**, pūkainie mākonīši! Hou hou hou...

Es esmu Par Naudu Nenopērkamais.
Kas ir pirmais, kas jums ienāca prātā, izdzirdot manu vārdu? Kā es izskatos? Kur dzīvoju? Cik pelnu, ja jau esmu nenopērkams? Ooo, es neesmu tāds kā jūs, es esmu tas, pēc kā jūs ilgojaties. Bet ilgošanās ir sāpīga un mokoša. Tāpēc, pirms atbildat, ka arī priecājaties iepazīties, kā jums liek vispārpieņemtās pieklājības normas, padomājiet kārtīgi!
Es esmu „VESELS kā rutks”. Katru dienu dodos rīta un vakara skrējienā, pārtieku no augstākās kvalitātes pārtikas, lietoju kvalitatīvākos (protams, dārgākos!) ķermeņa kopšanas līdzekļus, ziemā dzeru daudz papildus vitamīnu. Es savu veselību nopirku Amerikā. Izdevu kaudzi naudas. Jūs man sakāt, ka veselību nevar nopirkt. Neticat? Bet apskaužat gan...
Es no visas sirds MĪLU cilvēku rasi! Jums piemīt ārkārtīgi spēcīga izdzīvošanas tieksme. Jau ilgu laiku cenšos saprast, kas ir tas iemesls šādai spējais un vēlmei tik neatlaidīgi turēties pie dzīvības. Tad es iedomājos TICĪBU. Jā, jūs tiešām ticat daudz kam... Pats brīnumainākais – arī paši sev! Atceros, ka televīzijā pārraidīja kādu reklāmu pirms valdības vēlēšanām, kuras saturs bija aptuveni tāds: „Mūsu deputāts Andris Šķēle. Neuzpērkams. Māris Kļaviņš. Neuzpērkams! ...” Jā, tas mani tiešām pārliecināja par jūsu ticības spēku.
Es ar nepacietību gaidu, kad jūsu ģeniālie, pie komforta pieradušie prāti izgudros tehniku, kas iesaldēs izjūtas otrreizējas izmantošanas nolūkiem. Tad es varēšu būt absolūti LAIMĪGS sešas reizes dienā.
Es nekautrēšos apgalvot, ka man nekā netrūkst. Vai tagad gribat ar mani DRAUDZĒTIES? Apsolu būt īpaši draudzīgs, saudzīgs un devīgs. Nāciet manā pulciņā!
Patiesība es šobrīd skaļi smejos, jo zinu, ka man izdevās jūs apvārdot. Jūs un jūsu ticību. Man nav žēl jums pavēstīt, ka neko no manis SOLĪTĀ jūs neiegūsiet, jo jums nav, ko dot man pretī. Nauda? Neesiet muļķi! Dzīvība? Paldies, man nevajag, es jau „esmu bagāts, man pieder viss, kas ar mani ir noticis”. Ak, es laikam piemirsu pateikt, ka esmu ļoti resns (to jau laikam nojautāt, jo jūsu pasaulē jau visi, kuriem nekā netrūkst, manāmi pieņemas svarā), jo katru dienu ieturu lieliskas maltītes. Es barojos no jūsu ilgām – sāpīgām un mokošām. Jūs ilgojaties pēc manis – pēc Par Naudu [Ne]nopērkamā...
Bija patiess prieks iepazīties! Labu apetīti!

Pink Floyd - The Wall

Ir daudzi, kas to gribētu, bet, vai ir kāds, kurš vēlētos mani samīļot? ...

Viens ir vairaak nekaa miljons, jo miljonam blakus ir tikai 6 nulles. 6 tukšas nulles...

šaubas...

Ejot uz mājām, pagāju garām divām mazām meitenēm, kas sēdēja uz koka celma un kaut ko aktīvi pārsprieda. Nekas sevišķs - parasta "parādība". Taču, kad absolūtā vienaldzībā biju jau gandrīz pagājusi viņām garām, saklausīju neparastus vārdus: "Nav jau nemaz bagātu cilvēku, vai ne?" Un klusums...

Tas bija tik neparasts mirklis, ka caur galvu izšāvās miljoniem domu. Es jau protams varēju pieiet viņām klāt un sākt garu lekciju par cilvēku dvēseles bagātību, bet man patiesībā būtu bail. Jo es zinu, ka nespētu atbildēt uz viņu jautājumu tā, kā vēlētos, jo tad būtu jāmelo...

Patiesībā es nemaz nezinu, ko ar to visu gribēju pateikt, bet joprojām nevaru dzirdēto izmest no prāta, varbūt tagad būs vieglāk...

Nav nekādu ideju, gribēju tikai kaut ko uzraxtīt, jo tā pat nav cita, ko darīt.
Negribas ne īsti čīkstēt, ne domāt, ne priecāties- jā, tā laikam atkal ir tā bezjēdzības sajūta:
1) Ehhh... dzīvoklis joprojām vēl tikai top. Laikam ievākšos nākamnedēļ, bet visu pabeigs... hvz kad! Varu tikai cerēt, ka līdz manai vārda dienai- laikam jau naivi...
2) Ir brīvlaiks. Es to tik ļoti gaidīju, bet tagad- neko jau neesmu izdarījusi, tikai noslinkojusi un izniekojusi (ar dažām jaukām izņēmuma dienām).
3) Šodien uz operu- vecmāmiņas dāvana man un māsai Ziemassvētkos. Forši- neesmu tur ilgi bijusi. Varbūt satikšu Krišiņu- viņš tur strādā.
4) Ir jāpamācās, jo tās k**** skolotājas ir mums šogad sagatavojušas burvīgu pārsteigumu- veselus 3 zinātniskos darbus, kas nozīmē smagu darbu un garas stundas bibliotēkā... Nomirt varētu! Bet vai es mācīšos? Diez vai...
5) Man vajag naudu! Laikam jau visiem tā. Tik daudz kas jāizdara, bet kā lai to atliek līdz naudas saņemšanai- tāda plānošana jau vien ir ģēnijam paredzēts uzdevums.
6) Nu re- tagad man pat rakstīt jau apnika... Nožēlojami. Tāpēc jāiet paēst.

Stopēju - ārprātīgi smieklīgi. Koncerts - patika.
Nja... šodien laikam būšu feja. Liela un zila. Nu nekas neatliek kā pašai uzjautrināties par sevi, bet man jau tas laikam padodas. Bet es dejošu! Oooo jā, beidzot atkal dejošu. Un kā vēl - visi dejos....Visi!

Aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa!!!!!!!! nu pasakiet man lūdzu vietu, kur traki saniknots cilvēks var aiziet un izbļaustīties (vēlams pēc iespējas tuvāk Rīgai un centram)?!? Kur var bļaut uz visām pasaules netaisnībām un naivi cerēt, ka Viņas tevi sadzirdēs...
Kāpēc es vispār čīkstu? It kā man nekas netrūkst... Nauda? Jā, tās vienmēr par maz! Prāts? Hmmm... diskutējams jautājums. Draugu? Vai varbūt sapratnes? Jā, droši vien, jo tā jau bieži gadās, ka tieši mēs- tie jaunie un zaļie visvairāk sūdzamies par sapratnes trūkumu. Un nevar jau arī īsti saprast, ko meklējam...
Bet kā man gribas žēloties!!! Un kāpēc nē... Man ir apnicis mācīties un saņemt neatbilstoši zemu novērtējumu, man apnicis, ka cilvēki uzskata mani par nevērtīgu personu, tādēļ it viegli atsakās no manas klātbūtnes, man apnicis, ka visādi kretīni uzdrošinās aizskast mani fiziski un garīgi tikai tāpēc, ka viņiem tā iegribas, man apnicis, ka par mani spriež nemaz neiepazīstos, man apnicis, ka nemaz nevēlas iepazīt, man apnicis neizgulēties, man apnicis nezināt savu vietu, man apnicis, ka apkārt tik daudz zagļu- zog laiku, mantu, sirdi, uzticību... man apnicis... ļoti, ļoti... Bet vai man apnicis dzīvot? Nē, laikam tomēr nē, jo man ir iemesli dzīvot- neskaitāmi daudzi! Varbūt pat vēl vairāk nekā visi tie "apnicis". Tikai šoreiz ne par to, jo šobrīd gribu dusmoties un bļaut.

P.S. Un pelēkie zirņi tādēļ, ka man šodien no viņiem sāp vēders... [pilns komplekts, tā teikt]

Mejoze - dzimumšūnu tapšanas procesā notiekoša šūnas kodola dalīšanās, kuras rezultātā hromosomu skaits šūnā samazinās uz pusi.

Stulbs teikums. Tas nosit visu skaistumu savstarpējās tuvības procesā... Vispār riebjas visādi zinātniski izskaidrojumi kam tādam, kam būtu tikai jānotic kā eksistējošam, jābauda, nevis jāmeklē cēloņi un rezultāti!
Taču šis te sit pušu visu iepriekš dzirdēto! Dzimumšūnas - vārds, ko mēs saprotam kā sākumu dzīvībai, kā divu cilvēku vistuvāko saskari (šajā gadījumā fizisks process)... Taču tad vārdi "samazinās uz pusi"... Tas apzīmē kaut kā pazušanu, sadalīšanu, ko pilnīgi pretēju radīšanai. Jā, iespējams kārtējo reizi ceļu traci par muļķībām, bet tiešām kaitinoši, kad kāds mēģina ieskaidrot ko pretēju tam, kas nemaz nav jāskaidro!

* Nu bet lai viss taptu skaidrs par maniem uztraukumiem, tad tas viss tādēļ, ka par šo vielu bioloģijā dabūju tikai 5 :)))

Viņš ir Nakts.

Vasara - karsta un tveicīga. Diena - nepielūdzami gara. Pilsēta - Nežēlīga un smacējoša. Guļu... savā vannas istabā uz grīdas, jo tā ir vienīgā salīdzinoši vēsā vieta mazajā, vecmodīgajā dzīvoklītī. Turklāt, skatoties uz tveicē kūpošajiem griestiem no šādas pozīcijas un sajūtot patīkami veldzējišo, vēso grīdu, rodas nosacīta miera sajūta. Gaidu nakti, gaidu Viņu...
Kad vakars jau lēnām sāk krēslot, es beidzot saņemos piecelties no grīdas. Locekļi kļuvuši stīvi, bet mute izkaltusi. Gribu padzerties, bet ūdens šķiet burbuļojošs un derdzīgs. Logu gan labāk vēl vaļā nevērt - dienas tveices radītā inde šobrīd varētu būt pacēlusies tieši līdz maniem ceturtā stāva logiem. Vēl nogaidīšu. Nolādēts! Manī rodas niknums un simtiem jautājumu - kāpēc jāgaida? Jūtos aizvainota - sāpes...
Vēl stunda... un vēl viena - manas dusmas pieaug, un, kad izdzirdu soļu klaudzoņu un klusus sitienus pie durvīm, īsti vairs nezinu, vai gribu atvērt.
Bet tur nu Viņš stāv. Viņš ir ieradies kopā ar nakti. Viņš ir mana Nakts - veldzē un nomierina. Kur pazuda naids, kur iekšējās mokas? Es tā vēlējos, lai Viņš cieš manu ciešanu dēļ. Bet nē, mani pēkšņi pārņem iekšējs, neviltots prieks, prieks par to, ka Viņš ir...
Tagad tikai pamanu, ka līdz šim esmu sēdējusi tumsā. Jau stiepju roku pie slēdža, kad Viņš mani apstādina ar liegu pieskārienu, paiet man garām, it kā es te nebūtu, un atver logu. Beidzot. Nu ir ieradusies Nakts.
Ārā vēl dzirdama attāla mašīnu rūkoņa, dunoņa, bet vienīgais, ko dzirdu es, ir Viņa elpa pie manas auss, kas aizslīd gar manu kaklu, un sirdspuksti, kurus sajūtu dauzāmies.
Nezinu, kā pēkšņi gulējām blakus, bet tam vairs nebija nozīmes. Viņš bija mani apskāvis it kā sargājot, kā nakts sargā mūsu mieru.
Viņš ir aizmidzis, un es - viņa azotē. Bet es neguļu. Veros ārā pa logu uz zvaigžņotajām debesīm un atkal jau domāju. Domāju par to, ko man nozīmē šis viss. Jā, man tā ir atpūta. Ne vairāk, ne mazāk. Var jau teikt - nožēlojami un zemiski. Bet es esmu citāda. Ja citi kliedz, kad viņiem sāp, un smejas, kad ir priecīgi, tad es, piemēram, nekad neesmu sapratusi, kāpēc nevar raudāt aiz laimes, vai pasmaidīt pat grūtos brīžos.
Pēdējais, ko redzu pirms iemigšanas, ir Viņš - tur Viņš guļ, un esmu pārliecināta, ka nesapņo. Viņš ir reālists ar savu darba dienu, nedēļu un brīvdienām.
Drīz uzausīs rīts, un mans laiks beigsies, bet Viņš atkal aizies. To gan es neredzu, jo baidos atvērt acis, baidos kļūt akla. Es labāk pagulēšu vannas istabā uz grīdas, līdz brīdim, kad varēšu atpūsties, baudot kontrastu burvību - Viņa siltais augums un Nakts vēsmas. Vai tā mūžīgi? Kas to lai zina, jo Nakts glabā daudzas mīklas. Viņš ir mana Nakts...