Quem deus perdere vult, dementat prius

Kaut kāds sentiments.
Pēdējās dienas arvien biežāk un vairāk atmiņā uzpeld neizsakāmi dzīvas epizodes no laikiem, kad vecvecāki vēl bija dzīvi. Ziemassvētku pīrāgu un piparkūku cepšanas maratoni, agrās brokastis pus6os (jo "meitiņ, tā tak visu dzīvi var nogulēt!"), pankūku žonglēšanas māksla, koka karošu un lāpstiņu darināšanas noslēpumi, velogonkas pagalmā, gājieni uz ābeļdārzu ogās, cūku bēres, olu meklēšana kūtiņas visos iespējamos un neiespējamos kaktos, opapa dāvinātās lelles Rozija un Lillija, "ak, Tu, veciņais!", "tāda ir dzīve", pusnaktī un pilnīgā tumsā pieņemtās kaimiņu meitiņas dzemdības, "Dadzīīīī!"...
Un vēl tik daudz kā cita, ko pat visu nav iespējams uzskaitīt...

Viss. Neizsakāmas ilgas.

Pāris stundas pirms atgriešanās skarbajā Rīgas realitātē saņēmāmies aizbrist līdz jūriņai. Nu tāāādi vēji, tāādi... Mola jūras gals pārvērties vienā lielā ledus blāķī, bet tādā skaistā, apaugušā visdažādāko izmēru un formu lāstekām, kas, pateicoties fantastiskā augstuma viļņiem, ar katru mirkli arvien pieaug apmēros un skaitā. Aiii, varētu mūs te ieputināt līdz pavasarim. Sēdētu pie plītiņas, mestu pa vienai pagales iekšā un skatītos, kā tās apbrīnojami ātri pārvēršas melnos ogļu ķēmiņos. Baudītu piparmētru tēju vai karstu kakao ik pēc katras pārstundas, jo "siltums nāk no iekšām", izlasītu visus grāmatu plauktus, uzbūvētu vismaz 14 sniegavīrus - pa vienam katram izlaistajam gadam.

Eh, tā vietā gaida divstundu ceļš atpakaļ ciivilzācijā...