anna molly

8/22/26 06:10 pm
No reklāmām internetā:
“Hästens gulta atvērs tev acis”
“Laipni lūgti bio atkritumu pārstrādāšanas nākotnē”
1 comment Leave a comment

8/19/26 05:11 pm
no noklausītas sarunas aptiekā:

"Es tikai tāpat ienācu. Man neko nevajag."
3 comments Leave a comment

8/19/26 12:38 am
no sarunas ar ChatGPT:

(es nepabeidzu jautājumu, bet šis atbildēja to, ko es gribēju pajautāt)

- Es nejauši piespiedu "enter" taustiņu. Kā tu zināji, ko es gribu pajautāt?

- Es nezināju. 😄
Es vienkārši uzminēju pēc tava iepriekšējā jautājuma no 13. augusta, kur tu lūdzi gandrīz identisku konstrukciju
2 comments Leave a comment

8/14/26 09:39 am
Noklausījos šādu sarunu jūrmalas kafejnīcā (krieviski):
Aptuveni piecgadigs puika: Tu domā, es esmu nenormāls?
Mamma (nopūšas): Es nezinu. Neviens to nezina… tu arī pats to nezini.
5 comments Leave a comment

Par ko es runāju ar ChatGPT
8/13/26 10:06 am
Es: Klau, ja tu būtu pretgaisa aizsardzības iekārtas operators un konstatētu, ka ienaidnieks ir palaidis raķeti, kas nomērķēta uz stratēģiski svarīgo objektu, teiksim, elektrostaciju, tu vari palaist notriekšanas dronu un iznīcināt raķeti pusceļā, riskējot, ka atlūzas un lādiņš nokritīs uz dzīvojamiem namiem, vai arī neko nedarīt un cerēt, ka ienaidnieka raķete netrāpīs mērķī. Pirmajā gadījumā tu uzņemies atbildību par iespējamiem civiliedzīvotāju upuriem. Otrajā gadījumā visa atbildība ir likta uz ienaidnieku. Ko tu izvēlētos?

ChatGPT: Es izvēlētos mēģināt raķeti notriekt, bet ne tāpēc, ka civiliedzīvotāju risks kļūtu mazsvarīgs. Tieši otrādi — lēmums būtu balstīts uz abu risku salīdzinājumu.
Šajā situācijā ir interesanta morālā asimetrija: tu faktiski neizvēlies starp “es nogalinu” un “es nenogalinu”. Tu izvēlies starp diviem scenārijiem, kuros civiliedzīvotāji var ciest:
neiejaucoties, ir paredzams risks, ka raķete sasniegs elektrostaciju un, iespējams, radīs plašākas sekas — bojāgājušos, ugunsgrēku, infrastruktūras sabrukumu utt.;
iejaucoties, tu samazini šo risku, bet radi jaunu, lokalizētu risku — notriekšanas atlūzas vai kaujas galviņas krišanu uz apdzīvotu vietu.
Man šķiet svarīgs arī tavs teikums par atbildību. Es nepieņemtu principu “ja neko nedaru, tad tā nav mana atbildība”. Tā ir psiholoģiski saprotama pozīcija, bet morāli tā neiztur pārbaudi. Ja man ir reāla iespēja novērst paredzamu katastrofu, bezdarbība pati par sevi ir izvēle.
Tomēr operators nedrīkstētu domāt tikai: “Raķete jānotriec par katru cenu.” Viņam būtu jāvērtē, piemēram, cik ticama ir pārtveršana, kur nokritīs atlūzas, kāda ir kaujas galviņas detonācijas iespēja un cik liels ir paredzamais kaitējums abos scenārijos.
Un te rodas vēl interesantāka filozofiska problēma: vai cilvēkam ir lielāka morālā atbildība par kaitējumu, ko viņš aktīvi izraisa, nekā par kaitējumu, ko viņš varēja novērst, bet ne novērsa?
Manā skatījumā — ne vienmēr. Ja es ar ļoti lielu varbūtību varu novērst desmit cilvēku nāvi, bet pastāv neliela iespēja, ka manas darbības rezultātā varētu iet bojā viens cilvēks, man būtu morāli nopietns pamats rīkoties.
Bet šis piemērs kļūst patiešām sarežģīts, ja pārtveršanas varbūtība ir tikai 50 %, bet atlūzu risks civiliedzīvotājiem ir ļoti augsts. Tad vairs nav vienas intuitīvi pareizas atbildes.
Patiesībā tavā piemērā ir ļoti labs sižeta kodols morālai dilemmai: operators nospiež pogu un raķeti notriec — bet pēc tam uzzina, ka atlūzas nogalinājušas cilvēkus. Viņš visu mūžu var domāt: “Ja es nebūtu nospiedis pogu, viņi būtu dzīvi.” Lai gan objektīvi varbūt tieši viņa lēmums izglāba desmitiem vai simtiem citu cilvēku.
Un vēl skarbāks jautājums: vai viņam būtu vieglāk dzīvot ar sekām, ja viņš neko nebūtu darījis? Tas jau ir jautājums ne tikai par morāli, bet par vainas psiholoģiju.
1 comment Leave a comment

8/13/26 12:26 am
vakar vakarā bija saules aptumsums. es par to nezināju. tas tikai pierāda kādā burbulī dzīvojam ar draugu. mēs ziņas neskatāmies/nelasām, un ar cilvēkiem komunicējam diezgan maz. taču vakar, taisot vakariņas, nesapratu, kāpēc pēkšņi tā satumsis ārā! vakar bija pilnīgi skaidra diena, ļoti sutīga (bija ap +35 grādiem) un bez neviena mākoņa. lietus vakarā nebija solīts, taču nodomāju, ka varbūt tomēr taisās kaut kur uz lietu, kas paies garām. varēju taču iziet uz balkona un paskatīties ārā.

un tad sapratu, ka 1999.gada saules aptumsumu nemaz neatceros, itkā to arī būtu nokavējusi. tas esot bijis trešdienā, 11. augustā, tātad es nebiju skolā, bet vasaras brīvdienās. es pa miglai atceros, ka mēs mājās domājām, kā lai to skatās, lai acīm būtu droši, varbūt mums pat bija tās speciālās brilles. atminos, ka bija piekodināts neskatīties bez tām, lai nesabojātu acis. bet kāpēc neatceros pašu aptumsumu, nezinu. varbūt bija apmācies?

pēcpusdienā gan biju uz balkona un dzēru bezkofeīna kafiju ar manas mammas, līdzi no Latvijas iedoto, balto ķimeņu biezpiena sieru. kaut kā ļoti sagribējās kafiju ar sieru. man tas ļoti atgādina būšanu mūsu dārzā Lucavsalā, sēdēšanu nojumītē pie plastmasas galda, kas apklāts ar ūdensizturīgu galdautu, un kafijas dzeršanu dzeltenās plastmasas glāzītēs no līdzi paņemtā termosa, kas svaigā gaisā garšo labāk nekā mājās, klāt pieēdot vai nu kādas līdzi paņemtas bulciņas, sieru, cepumus, vai mājās taisītas plātsmaizes.
0 comments Leave a comment