5/30/09 09:03 pm - Vēl viens labs veids, kā sev atgādināt, ka pievērst uzmanību sīkumiem ir stulbi un mazsvarīgi:
Vakar sēdēju blakus divām labām draudzenēm. Vienu atceros kā ļoti tievu. Otra ir tievāka, bet pie viņas esmu pieradusi. Pirmās draudzenes augšstilba platums tāds pats kā man, otrās - nedaudz tievāks.
Es atceros reizes, kad sēdēju blakus otrajai tievākajai draudzenei un salīdzinājām ceļu/cisku platumus. Manas kādreiz bija divreiz platākas.
5/24/09 11:12 pm
Man visu laiku liekas, ka es uzbarojos, jo ēdu nevīžīgi, bet tad es uzvelku vecās 40. izmēra bikses un jaunās, iespīlētās 38. izmēra bikses, kuras vairāk līdzinās 36. un tad es saprotu, ka nē. Vai nu man pavisam čau aizgājis, bet man tiešām liekas, ka uzbarojos. Āda nav tik stingra.
5/18/09 10:08 am
Es esmu tik trausla un caurspīdīga, es esmu kļuvisi tik perfekta, ka pat nav ne jāskaita kalorijas, nekā - es jau dabiski esmu pieradusi ēst tikai tik, cik vajag. Man nevajag vairāk zaudēt svaru. Tāpat māte aizvien piekasās un saka, ka esmu par tievu, jo manos gēnos, lūk, nav tādai būt. Es zinu savādāk. Es esmu slaidā, jā. Es esmu perfekta. Kā modele? Kā es biju pirms pieciem gadiem, tikai vēl skaistāk :) Man ir miers.
5/17/09 05:10 pm
Esmu nedroši pārgājusi uz "smago" pārtiku, jo bija jāizdzīvo no tā, ko dod, bet tagad, mājās atkal esot, man ir bail, ka sākšu sevi atkal pārkraut, kad ēdiens ir pieejams jebkad.
5/12/09 09:27 pm
Man gribas ēst, un tas ir labi, jo es drīzumā iešu gulēt. Diez, kurā brīdī ir diagnosticējama anoreksija?, huh?
5/12/09 07:46 pm
Aj. Bišķīt jau nāk tie tauki atpakaļ, + 1 kg vienā nedēļā. Nepatīk. Ja man no svaru zaudēšanas arī sanāk noārdīt muskuļus, es taču negribu tos aizvietot ar jauniem taukiem, un dzīvot ar tik sliktu vielmaiņu. Atkal jāizbalansē, lai neēdu par daudz.. Lai stāvētu uz vietas. Bet protams tādas apņemšanās ir sīkumi salīdzinājumā ar pārējām dzīves lietām, un es klāt nepiķeros, varbūt tikai tad, kad ir kritiski slikti. NĒ. Man ir jāsaņemas, un jākārto sava dzīve, ja jau es gribu to faking izskatu.
5/11/09 03:47 pm
Ak dievs, ko es tikko izdarīju? 52 dienas biju uzvarējusi cīņā pret sevi. Bet šī nav sakāve. Tā bija kļūda.
5/7/09 07:19 pm
Uj, es jūtos pretīgi.
5/2/09 10:10 pm
Nu izcietu, nu, veiksmīgi, laikam. Apēdu vairāk nekā vajag (kopā 1800, šķiet) bet tas tāpat nebija diez ko traki, uzmanījos. Liku uz šķīvja tikai nedaudz to, ko nevajag daudz, un krāmēju salātus pa pilnam. Šodien un vakar arī bišķ par daudz, bet ai. Nav jau tik ļauni, kas tur 150 kalorijas vairāk vai mazāk.
4/30/09 04:14 pm
Šodien būs jāiztur varens pārbaudījums - saviesīgas vakariņas. Un jau šodien uzņemtas 1000 kal, nedrīkstu tur vairāk par 600. Grūti, grūti, un līdz tam vairāk ēst nedrīksti... Man riebjas tik vēlu ēst.
4/28/09 05:10 pm
Es gandrīz vai biju aizmirsusi, ka šorīt man pateica, ka man ir anoreksija. Ka manas kājas esot par tievu. Bet es pat varētu jums tās nobildēt un parādīt, tur nekā nav. Parastas kājas. Man vienmēr viņas bijušas tievas, pat tad, kad biju krietni apaļīgāka. Viņas vienkārši notievinājušās līdz ar mani, proporcionāli. Un cilvēks, kas šo teica, bija mani ilgus gadus redzējis apaļīgu.
Es, dabiski, atbildēju, ka nē, nav. Un varu lepni teikt, ka nav. Galu galā, es cīnos pret saviem apaļīguma gēniem ēdot nepārstrādātu pārtiku un uzmanoties, lai saņemtu pilnvērtīgu uzturu. Man reizēm šķiet, ka cilvēki mani tā cītīgāk vēro, kad iet vaļā diskusijas par ēšanas traucējumiem. Un ka novēro vairāk, nopēta manu jauno tievumu. Man gan riebjas sarunas par ekstrēmām diētām. Es uzskatu tās par muļķīgām. Priekš kam uz īsu brīdi ciest badu, sabojāt vielmaiņu un tad turpināt ēst neveselīgi? Man interesē veselīgs dzīvesveids. Un es īstenībā esmu pārsteigta, cik ļoti viegli ir mainīt savus paradumus. Jo ilgāk dara pareizi, jo vieglāk kļūst, līdz sliktie paradumi ir pavisam neērti un nevēlami.
Jāsarunā iet pie zobārsta. Man bija bail, kamēr bulīmija vēl plosījās, bet nu es gribētu, lai man kāds precīzi konstatētu sekas.
4/28/09 04:59 pm
...un man atkal izdodas?
4/25/09 09:31 pm
Es gribu būt tieva. Es gribu būt kārna. Es gribu izgaist.
4/25/09 10:18 am
Ar šo dienu es varu lepni teikt, ka mēnesis ir pagājis, kopš pēdējo reizi vēmu. Reizēm tā vēlme ir bijusi tik liela, ka tikai caur asarām, sev kliedzot, ka esmu uzvarējusi pār to visu, un ka tas vairāk bojā, nekā līdz, esmu sevi nokontrolējusi. Tā klusībām pie sevis šķiet, ka tas pavisam aizmirsts un pagājis. Es zinu, ka tas ir pagājis.
4/24/09 04:45 pm
tomēr cipariņi palielinās, un es krītu panikā
4/16/09 05:34 pm
ok, es mēdzu arī uzņemt nepietiekamu E vitamīna daudzumu
plānoju ēst vairāk spinātus, brokoļus un kivi un tad D vitamīnam pienu dzert biežāk un reizēm sēnes
4/16/09 05:11 pm
Ok, es atradu pārēšanās iemeslu - manā organismā trūka D vitamīns.
Es jūtos tik pilna, ka sāp, bet kaut kā turos līdzsvarotā garastāvoklī.
Un nu jau sāku dejot. Vī!
4/16/09 04:29 pm
Traki. Man šķiet, ka tomēr turpinu vismaz vienu dienu nedēļā ēst pārāk daudz to, ko drīkst tikai bisķīt. Man nepatīk. Esmu sevi nostādījusi situācija, kurā parasti jau skrietu vemt, bet tagad zinu, ka tas būtu bezjēdzīgi. Ja izvemtos, organisms nodomātu - o, baigi forši! vēders bija tik smags un tralalā varēja ēst, bet viss pazuda, un es neko neuzņēmu! rīt jāēd vairāk...
Brr. Man nepatīk šādas izvirtības. 16.00 apēdu 2 vistas filejas, olu, kefīra glāzi, 150g vājpiena biezpiena, divus lielus ābolus, rupjmaizi, lielu sauju ar riekstiem.. un man gribas vēl. Es tūlīt skriešu uz virtuvi. IR ČETRI! Man vēl priekšā vakariņas, es nedrīkstu ēst... kaut kas manā organismā trūkst, kaut ko es pa nedēļu neuzņēmu pietiekami. Nav jau it kā tā, ka es šodien ēstu ko tādu, ko sev savādāk būtu liegusi (izņemot riekstus, bet tie neskaitās). Man ir jāsaprot, savādāk pēc nedēļas droši vien atkal draudzēs pierīšanās.
Fuj. Es domāju, ka šovakar iegrimšu histēriski depresīvā garastāvoklī.
4/14/09 08:14 pm - Par veselīgu ēšanu.
Kaut arī es esmu pilnībā mainījusi savu dzīvesviedu, konkrēti ēšanas ziņā, mani bieži nomoka bailes - bailes no pierīšanās, bailes no nepareizas ēšanas, bailes no bulīmijas. Tās mani ļoti traucē. Es esmu kļuvusi tieva. Smuki tieva. Tā, ka man nu jau citu komentāri par manu notievēšanu ir kļuvuši ikdienišķi. Un es ļoti labi zinu ko es daru un kā, esmu iemācījusies diezgan precīzi noteikt sava ķermeņa vajadzības un reakcijas dažādās situācijās. Tomēr es baidos, un baidos. Ja reiz es nolaidīšu greizi, man šķiet, ka viss varētu virpuļoties atpakaļ, viss tik slikti kā senāk, varbūt pat trakāk. Bet es tik ilgi esmu ēdusi "veselīgi", plus vēl (hā-hā) atmetusi pārēšanos un neēšanu, un bulīmiju, pēc visiem saviem spriedumiem nekas tāds vienkārši nevarētu notikt. Es nevarētu pēkšņi atkal ēst traki un pēkšņi atgūt tos astoņus kilogramus. Vismaz es ļoti ceru, ka nevarētu.
Varbūt pēc kāda laika es sajutīšos ērtāk un brīvāk, un ticēšu sev.
Mani reizēm pārsteidz mans ķermenis, kad izģērbusies stāvu pie spoguļa. Es nepārzinu šīs formas. Manu apaļīgo vēderu klāj stingrums, un man pat šur tur var stipri sajust kaulus. Es meklēju, kur ir vairāk ādas, kur vairāk tauku, kur sev pieķerties un iekniebt, lai pārliecinātos. Neticami. Tas ir viss, viss ko es biju vēlējusies, un tagad, kad esmu to sasniegusi, vairs nezinu, ko citu darīt, kā vien paniski baidītes no uzbarošanās un dzīvot.
4/8/09 04:27 pm
Es tikko apēdu kartupeli. Lielu, izvārītu un vēl nedaudz siltu kartupeli. Es kartupeļus nebiju ēdusi nu vismaz pusgadu, ja ne senāk. Arī pirms tam tikai reizēm, kādu maz pusīti. Man ne īpaši garšo, bet šodien tā kārtīgi izbaudīju.
Ik rītu pieceļos un sev skaitu: tas viss ir beidzies. Tu nekad vairs. Bet ar dzīvi viss kārtībā.