brunhilde - Lai Žizele nenojūgtos

Tā kā sliecos domāt, ka cilvēks ir ļoti atkārtojošs dzīvnieks, man ir radusies pārliecība par literatūras un mākslas vispār kaitnieciko iedarbību. Visa kulturālā ņemšanās pārsvarā ir par nāvi un mīlestību. Mirst cilvēks vienreiz - tādēļ dažādi smalki, skaudri un oriģināli dvēseles pētījumi par šo tēmu iespaido varbūt vienīgi tīksmi skarbas pašnāvības fantāzijas (kļūda, kļūda, kļūda!Var smelties arī lielisku iedvesmu slepkavībām, un sačakarēties līdz pakāpei, kad arī sāc to darīt). Bet tātad - mirst cilvēks vienrreiz, mīl - daudzreiz. Ir, protams, arī teorija, ka 1X, taču tā neizslēdz iespēju katreiz teikt, ka šī beidzot ir tā 1. reize un ka tās iepriekšējās neskaitās. Īsi sakot - katrs mīl tā, kā dzīvē redzējis un kā salasījies vai filmās saskatījies. Ja es skatos ziepenes, tad es mīlu vai vismaz cenšos mīlēt kā ziepenē. Un tāpēc, nedod Dievs, salasīties visādus 20.gs smalkos un pretrunīgos dvēseles pētījumus! Puslīdz veselīgai dzīves uztverei pilnībā pietiktu iesākumā ar pasakām (pirmkārt arhetipi, kas savā būtībā ir pareizi, otrkārt, pozitīva dzīves uztvere), bet pēc "viņi dzīvoja ilgi un laimīgi", t.i., laulībām vai kaut kam tamlīdzīgam par ļaunu nenāktu kāda vispārizglītojoša brošūra, piem., "Pasaki NĒ varmākam ģimenē!".