brunhilde

Es esmu spējīga uz pārmaiņām. Iespējams, tas ir labākais, kas man ir.

Viens no arogantākajiem tekstiem ir "Būtu man jūsu problēmas!" Un, nē, neviens man to neteica, bet es pati dialogā savā galvā pateicu (ne sev).

Es izdomāju, ka varētu kaut ko ierakstīt katru dienu. Un pirmais, ko es izdarīju, vakar neko neierakstīju. Neesmu droša, vai dienasgrāmatas rakstīšana ir tajā virzienā – vairāk kaut ko darīt? Vai tomēr tā ir pasivitātes un eskeipisma forma. Man it kā liekas, ka pirmā, bet ir bail, ka es sevi mānu, pamazām apaugot ar dažādiem dienas rituāliem. Tur jau ir divceļu lūgšanas meditācija (izklausās ļoti aizdomīgi šitā te uzrakstīts) ar rakstīšanu ar roku, rīta vingrošana ap 5x nedēļā, drukātas grāmatas palasīšana rītā un vakarā. Un tagad varētu nākt klāt vēl dienasgrāmatas rakstīšana. Vai tas palīdzētu man rakstīt to, kas man ir jāraksta, vai gluži otrādi – radītu ilūziju, ka es kaut ko lietderīgu daru arī tad, kad es neko īstenībā nedaru?
Šodien es sadusmojos, ka mans plediņš (tas, ko es nopirku pirms 9 gadiem, kad gaidīju bēbi ar vīziju, kā es zīdīšu, tajā ietinusies; sastāvā kašmirs un tamlīdzīgi, nu jau vairāki caurumi, viens no tiem vēl nav aizlāpīts) / nu jau pusgadu pazīstams arī kā mana vingrošanas sedziņa, bija smuki salocīts, lai kaķītim ir uz kā gulēt. Es jau parasti pati viņu saloku, lai kaķītim ir uz kā gulēt, bet pirms pāris dienām biju izmazgājusi un pēc apžāvēšanas uzmetusi uz dīvāna atzveltnes, sak, lai pavējojas. Šorīt eju vingrot un salocīts, turklāt ar kreiso adījuma pusi uz augšu, kā es nekad, nekad nedarītu. Skaidrs, ka O., un skaidrs, ka man nevajadzētu būt žēl, bet pēkšņi palika – kaķītim ir tajā pašā istabā salocīti un izlikti uz dažādām mēbelēm vēl 3 lēti, sintētiski IKEA plediņi. Blakus istabā vēl kādi 2. Nu kāpēc viss ir kaķītim? Un tas nekas, ka kaķītis ir pēc izcelsmes mans un O. tikai adoptējis. Un tyas nekas, ka man visa kā gana (nu, tur uzmanības un mīlestības un gādības). Domāju, par ko man dusmas. Gan jau par to atkal, ka viņš ir labāks kaķīštētis, nekā es kaķīšmāmiņa. Kaut vispār man tas labi der. Es savu vērtību neesmu sasaistījusi ar laipnību pret dzīvniekiem vai bērniem, bet reizēm jau uznāk.

Šodien aprit apaļš gads kopš es nesmēķēju. Tas ir viegli. Un dzīve ir ļoti, ļoti skaista (ne tikai tādēļ).

Mani ir pārņēmusi maniakāla interese par skaistumkopšanu, kas nedaudz traucē dzīvot un nodarboties ar nopietnajām lietām, jo tā vietā es lasu visādus blogus, kuros dažādas beibes dalās savā kosmētisko līdzekļu lietošanas pieredzē (vēl nesen es nemaz nebiju aizdomājusies, ka tādi ir)un pašai man arī, protams, vajag viskautko lietot un pirkt. Nē, nu mani jau šitas vienmēr ir interesējis, bet pašlaik es ar to laikam gan aizmālēju kaut kādus stresus vai arī tas ir vienkārši pavasara trakums.
Bet vispār es esmu ļoti laimīga. Un vēl es nesmēķēju jau kopš 23. janvāra, pati esmu par to pārsteigta un, protams, varen lepna. Un nemaz nemokos, bet varbūt gan tā visa skaistumlietu štelle ir mazliet tam sekas. Lai vai kā - skaistums, protams, jākopj, bet ir jau arī citas lietas, par kurām es domātu labprātāk.

Domājot par to, ka beidzot tak vajadzētu atmest to smēķēšanu, meklēju kādu mazu piecminūšu nodarbi, ar ko aizstāt ierasto rituālu. Nekādas knakšķināšanās ar ledenēm - fui, fui. Kaut kāda maza meditācija (bet bez pompozitātes), elpošanas vingrinājumi... Tikko pīpējot un apspriežot šo tēmu, atcerējos par dzemdes vingrinājumiem. Es tikai nevaru saprast, vai tiem būtu nomierinoša vai uzbudinoša iedarbība.

Latvijas Gāze lai iet dirst ar savu stulbo maksājumu aprēķināšanas sistēmu!

Tuvojoties dziesmusvētkiem, uzdarbojas jaunas tērpu darinātāju kopas, kas īsti nezina, kā šie tērpi darināmi un komplektējami.
Tikmēr par Latvijas reģioniem ceļo Ukraiņu liliputu - viltvāržu cirks.

Tie būtu svētki, tas būtu brīnums, ja cilvēki iemācītos atšķirt defisi un domuzīmi. Un atsist atstarpes tur, kur tās vajag. Un nesist daudz atstarpju tur, kur tās pavisam nevajag.

Cilvēks ir iecerēts kā aktīvs dzīvnieks un plēsoņa.

Teātri skatīties iet pavecāki cilvēki. Jo viņiem patīk apsēsties.

Šodien netiku (un, kā izskatās, arī netikšu) pie dienišķajiem pāris litriem bērzu sulas. Tas mani skumdina, šitā nolažot pašā īsajā sulu laiciņā.

No vienas galējības otrā. Ja man tikko vēl bija kaut kāds "neko negribu, nekas neinteresē", tad tagad es esmu ārprātā alkatīga. Uz visu.

Vakar nopirku T-kreklu ar Disneja varoņiem, šodien krāsaino zīmuļu komplektu (vissmukāko un labāko, un, protams, metāla kastītē). Solītais klasiskais zelts, kas tiek iekļauts visos labākajos zīmuļu komplektos, gan (vismaz elektriskajā apgaismojumā) izskatās klasiskjā maza bērna kakas krāsā.
Jūtos ļoti apmierināta.

Šodien kultūras diena. Izlasīju To Jelgavu un noskatījos To Veceni. Esmu apmierināta. Artuss Kaimiņš Vecenes lomā realizēja kaut ko no tā, par ko es ķecerīgi domāju, kad patētiski skan Zālītes "Es gribu asinis vemt un izvemt to čūsku, kas manī...". Lai ko es nedomātu par Nastavševu, šī viņam ir lieliska sezona. Talantīgs, maita. Un snobisms vairs nelien laukā pa visām vīlēm.
Martini Rosato gan ir pariebīgs dzēriens. Kāpēc tik reti kur var nopirkt Martini Dry?

Pats sliktākais jautājums ir "Kāda tam ir jēga?". Uz tā var uzsēsties gadiem. Bet kāda tam ir jēga?

Nopirku šodien Narvesenā Kultūras Dienu. Pārlapojot, apstājos pie kāda virsraksta un spēcīgi samulsu. Apskatos uz vāka - 24. janvāra numurs. Ok, ja mums joprojām ir janvāra laika ziņas, tad arī kultūras ziņas nevar būt novecojušās.

Vairāk nekā 200 cilvēku uz ledus gabaliem jūrā. To es saprotu, tas ir Blaumaņa festivāls.

Ja skaists cilvēks izrādās dumjš, tad tas nav nekāds pārsteigums (viszinošs smīns - tā jau mēs paredzējām). Ja gudrs cilvēks ir neglīts, tad tas šķiet apliecinām tikai taisnīguma un līdzsvara principu. Bet, ja skaistulis atver muti un viņam ir traki nepatīkams balss tembrs. Ja gudrulis atver muti un sāk runāt falsetā, čiepst vai šļupst. Tad liekas, ka kaut kas šajā pasaulē ir pagalam nepareizi.

Nu, kā tad tā, kā tad tā? Kožu pirkstos, ka vakar neaizbraucu uz "Daugavu". Vai tā bija "sāpīga, radoša neveiksme" (kā relīzē saka Evita Sniedze), bet varbūt reāli kruts gabals, bet ne piemērots tādiem svinīgiem brīžiem kā Blaumaņa festiņa atklāšana. Un šeit nu man jāsaka, ka: 1) kas tā vispār par ideju atklāt Blaumaņa festivālu ar Raiņa darba iestudējumu? (tas būtu kā atklāt Imantdienas ar Paula "Kerijas" iestudējumu, kā apglabāt Ziedoni, uz ekrāniem laižot Vācieša "Klavierkoncertu"); 2) pārsvarā neviena no labām izrādēm, ko esmu redzējusi nebūtu diez ko derīga šādā kontekstā. Tie paši Meikšāna "Egoisti" teātra iekšpusē bija - ak un vai, riskējiet paši, ka skatāties.
Vispār jau ticu, ka nebija labi, māte kaut ko ņirgdama klausulē atstāstīja. Bet tomēr jāiet uz pirmizrādēm, citādi kā tāds malā atsēdināts bārenis jūtos. Biju ļoti apmierināta, ka paguvu redzēt "Kis, kis, ņau, ņau" - vēl vienu no tik retajām izrādēm, kas tika izņemta no repertuāra.