brunhilde

Šodien aprit apaļš gads kopš es nesmēķēju. Tas ir viegli. Un dzīve ir ļoti, ļoti skaista (ne tikai tādēļ).

Mani ir pārņēmusi maniakāla interese par skaistumkopšanu, kas nedaudz traucē dzīvot un nodarboties ar nopietnajām lietām, jo tā vietā es lasu visādus blogus, kuros dažādas beibes dalās savā kosmētisko līdzekļu lietošanas pieredzē (vēl nesen es nemaz nebiju aizdomājusies, ka tādi ir)un pašai man arī, protams, vajag viskautko lietot un pirkt. Nē, nu mani jau šitas vienmēr ir interesējis, bet pašlaik es ar to laikam gan aizmālēju kaut kādus stresus vai arī tas ir vienkārši pavasara trakums.
Bet vispār es esmu ļoti laimīga. Un vēl es nesmēķēju jau kopš 23. janvāra, pati esmu par to pārsteigta un, protams, varen lepna. Un nemaz nemokos, bet varbūt gan tā visa skaistumlietu štelle ir mazliet tam sekas. Lai vai kā - skaistums, protams, jākopj, bet ir jau arī citas lietas, par kurām es domātu labprātāk.

Domājot par to, ka beidzot tak vajadzētu atmest to smēķēšanu, meklēju kādu mazu piecminūšu nodarbi, ar ko aizstāt ierasto rituālu. Nekādas knakšķināšanās ar ledenēm - fui, fui. Kaut kāda maza meditācija (bet bez pompozitātes), elpošanas vingrinājumi... Tikko pīpējot un apspriežot šo tēmu, atcerējos par dzemdes vingrinājumiem. Es tikai nevaru saprast, vai tiem būtu nomierinoša vai uzbudinoša iedarbība.

Latvijas Gāze lai iet dirst ar savu stulbo maksājumu aprēķināšanas sistēmu!

Tuvojoties dziesmusvētkiem, uzdarbojas jaunas tērpu darinātāju kopas, kas īsti nezina, kā šie tērpi darināmi un komplektējami.
Tikmēr par Latvijas reģioniem ceļo Ukraiņu liliputu - viltvāržu cirks.

Tie būtu svētki, tas būtu brīnums, ja cilvēki iemācītos atšķirt defisi un domuzīmi. Un atsist atstarpes tur, kur tās vajag. Un nesist daudz atstarpju tur, kur tās pavisam nevajag.

Cilvēks ir iecerēts kā aktīvs dzīvnieks un plēsoņa.

Teātri skatīties iet pavecāki cilvēki. Jo viņiem patīk apsēsties.

Šodien netiku (un, kā izskatās, arī netikšu) pie dienišķajiem pāris litriem bērzu sulas. Tas mani skumdina, šitā nolažot pašā īsajā sulu laiciņā.

No vienas galējības otrā. Ja man tikko vēl bija kaut kāds "neko negribu, nekas neinteresē", tad tagad es esmu ārprātā alkatīga. Uz visu.

Vakar nopirku T-kreklu ar Disneja varoņiem, šodien krāsaino zīmuļu komplektu (vissmukāko un labāko, un, protams, metāla kastītē). Solītais klasiskais zelts, kas tiek iekļauts visos labākajos zīmuļu komplektos, gan (vismaz elektriskajā apgaismojumā) izskatās klasiskjā maza bērna kakas krāsā.
Jūtos ļoti apmierināta.

Šodien kultūras diena. Izlasīju To Jelgavu un noskatījos To Veceni. Esmu apmierināta. Artuss Kaimiņš Vecenes lomā realizēja kaut ko no tā, par ko es ķecerīgi domāju, kad patētiski skan Zālītes "Es gribu asinis vemt un izvemt to čūsku, kas manī...". Lai ko es nedomātu par Nastavševu, šī viņam ir lieliska sezona. Talantīgs, maita. Un snobisms vairs nelien laukā pa visām vīlēm.
Martini Rosato gan ir pariebīgs dzēriens. Kāpēc tik reti kur var nopirkt Martini Dry?

Pats sliktākais jautājums ir "Kāda tam ir jēga?". Uz tā var uzsēsties gadiem. Bet kāda tam ir jēga?

Nopirku šodien Narvesenā Kultūras Dienu. Pārlapojot, apstājos pie kāda virsraksta un spēcīgi samulsu. Apskatos uz vāka - 24. janvāra numurs. Ok, ja mums joprojām ir janvāra laika ziņas, tad arī kultūras ziņas nevar būt novecojušās.

Vairāk nekā 200 cilvēku uz ledus gabaliem jūrā. To es saprotu, tas ir Blaumaņa festivāls.

Ja skaists cilvēks izrādās dumjš, tad tas nav nekāds pārsteigums (viszinošs smīns - tā jau mēs paredzējām). Ja gudrs cilvēks ir neglīts, tad tas šķiet apliecinām tikai taisnīguma un līdzsvara principu. Bet, ja skaistulis atver muti un viņam ir traki nepatīkams balss tembrs. Ja gudrulis atver muti un sāk runāt falsetā, čiepst vai šļupst. Tad liekas, ka kaut kas šajā pasaulē ir pagalam nepareizi.

Nu, kā tad tā, kā tad tā? Kožu pirkstos, ka vakar neaizbraucu uz "Daugavu". Vai tā bija "sāpīga, radoša neveiksme" (kā relīzē saka Evita Sniedze), bet varbūt reāli kruts gabals, bet ne piemērots tādiem svinīgiem brīžiem kā Blaumaņa festiņa atklāšana. Un šeit nu man jāsaka, ka: 1) kas tā vispār par ideju atklāt Blaumaņa festivālu ar Raiņa darba iestudējumu? (tas būtu kā atklāt Imantdienas ar Paula "Kerijas" iestudējumu, kā apglabāt Ziedoni, uz ekrāniem laižot Vācieša "Klavierkoncertu"); 2) pārsvarā neviena no labām izrādēm, ko esmu redzējusi nebūtu diez ko derīga šādā kontekstā. Tie paši Meikšāna "Egoisti" teātra iekšpusē bija - ak un vai, riskējiet paši, ka skatāties.
Vispār jau ticu, ka nebija labi, māte kaut ko ņirgdama klausulē atstāstīja. Bet tomēr jāiet uz pirmizrādēm, citādi kā tāds malā atsēdināts bārenis jūtos. Biju ļoti apmierināta, ka paguvu redzēt "Kis, kis, ņau, ņau" - vēl vienu no tik retajām izrādēm, kas tika izņemta no repertuāra.

Pirms nedaudz vairāk kā gada es izdomāju tādu mazo leģendu par savu mazo sirdi:
Reiz, sensenos laikos, man bija dzīva, jūtīga, cerīga, bet ļoti trausla sirds. Visādi cilvēki uzvedās kā jau cilvēki, un sirds salūza. Ar salauztu, bet dzīvu sirdi neviens nevar ilgi dzīvot, tāpēc es to iesaldēju (kā tādu olnīcu) tā teikt nenoskārstai vajadzībai. Un pirms gada es viņu atsaldēju. Tagad man ir dīvainos rētaudos saaugusi, bet dzīva sirds.
Man liekas, ka šito izdomāju pēc tam, kad biju pabimbājusies ļoti jau pasūdīgajā (ja mēs par mākslu) "Sniega karalienes" izrādē Kongresu namā. Un, lai arī es tagad lasu, ko esmu uzrakstījusi, un man ir kauns, jāatzīst, ka kaut kāda taisnība tajā ir. Un man būtu krietni labāk, ja es varētu bez ironijas visādas šitādas pašatklāsmes pieņemt un dzīvot saskaņā ar tām. Banalitātes ir jaukas. Turklāt izskatās, ka cilvēki, kuriem iekrāts vesels aforismu lērums un lielās, jaukās dzīves patiesības; cilvēki, kuri par tām stāsta visādās intervijās; šie cilvēki tik tiešām jūtas laimīgāki (un tas jau nekas, ka izskatās pēc pamuļķiem). Un tā nemaz nav liekulība vai stulbums, kā man labpatiktos domāt, jo es pati esmu kaut kādā dzīves mirklī kā baigo atklāsmi piefiksējusi kaut ko no sērijas "Visi man labi bija, kad es pati laba biju." (Vai manas bijušās skolas bijušā direktora (nelaiķa) izteiksmīgā izpildījumā kādā svinīgā pasākumā aktu zālē: "Visi man labi bija, kad es pats/ pati labs/ laba biju." (viņš, protams, bija arī latviešu valodas skolotājs pēc profesijas un pārliecības).)
Banalitātes ir kā labas zāles, vienīgā problēma, ka organisms tās atgrūž.
Šodienas banalitāšu topā man uzpeldēja "dzīvo katru dienu kā vienīgo". Par šo topiku es padomāšu. Šī gan nebūs tā diena, jo vakar bija vīna runas līdz diviem naktī,  šodien pohojos līdz sapratu, ka arī puņķojos (labi, ka brīvdiena). Tagad ārstējos ar tēju un brendiju. Abi garšo pēc smaržām.

Par biedinājumu sievietēm:
"17. Redzu vienu vīrieti. Fiziski tas tīrs un glīts, bet auriski pinkains, tārpains un gļotains. Pie sasveicināšanās ar sievietēm viņš roku sniedz fiziski, bet auriski i savu galvu i dzimumorganu bāž sievietes kāju starpā."

Par biedinājumu vīriešiem:
"18. Redzu vienu sievieti. Viņa pastāvīgi ir ar izmālētu sēju un pastāvīgi savādi netīkami smaida. Viņas fiziskajā sējā vienmēr atrodas ievilkts tās auriskais dzimumorgans un redzams, ka tas ir viņas galvenais domāšanas centrs un objekts. Tiklīdz viņa skar sasveicinājumam roku, auriskais dzimumorgans izlec no sejas, iekļaujas tajā rokā, ar kuru tā izdara sasveicināšanās pieskārienu pie vīrieša. Gadās, ka viņa, garām iedama, kādreiz vīrieti aizskar ar savu plecu. Tiklīdz viņas plecs saskaras ar vīrieša ķermeni, tanī mirklī auriskais dzimumorgans lec ārā no sējas un ieskrien viņas plecā. Tur tas cenšas paberzties, cik vien tam garāmejošas pieskāršanās brīdī ir iespējams. Pie tam šis auriskais sievietes dzimumorgans pastāvīgi izdod auriskas gāzes, gļotas, ir apaudzis ar netīru vilnu un izskatās kā liels riebīgs jēlums un ar katru pieskārienu atstāj savas auriskās gļotas tanī vietā, pie kuras pieskaras."

/Klišeja Nr. 120. Saskares auriskās puses/

Vēl es šodien iepazinos ar paraugu džina (ne tā, kas dzēriens) veidošanā. Diezgan vienkārši, turklāt viņam var prasīt ne tikai visādus dabiskā skaistuma, jaunības un veselības uzlabojumus, bet piebilst vēl tā: "Tev jāpalīdz sagādāt man arī kosmētika, veļa rotas - viss, kas dara daiļu, veselu, jaunu."
P.S. Un jā, tekstu "viņas sejā vienmēr ievilkts auriskais dzimumorgāns, kas gatavs lekt laukā" centīšos acerēties un izmantot sarunas uzturēšanai smalkā sabiedrībā.

Man ir problēma būt ieinteresētai, motivētai un aizrautīgai. Nezin kāpēc apskatījos Rīgas Centrālās bibliotēkas izveidoto albumu "Tikšanās ar Zani Daudziņu" un vēl vairāk nezin kāpēc gandrīz apraudājos - tur visi (gan Daudziņa, gan penžas) izskatās reāli aizrautīgi un ieinteresēti. Tik jauki un tik bezjēdzīgi. Atnāk 1 samērā jauns cilvēks pie pārdesmit galīgi vairs ne jauniem cilvēkiem (visi siev.dz.) un tad visi priecājas un apmainās ar pozitīvām enerģijām. Tā laikam ir tā pareizā dzīves uztvere. Ar ko tie cilvēki nodarbojas? Un ar ko es pati nodarbojos?