brunhilde -

Es izdomāju, ka varētu kaut ko ierakstīt katru dienu. Un pirmais, ko es izdarīju, vakar neko neierakstīju. Neesmu droša, vai dienasgrāmatas rakstīšana ir tajā virzienā – vairāk kaut ko darīt? Vai tomēr tā ir pasivitātes un eskeipisma forma. Man it kā liekas, ka pirmā, bet ir bail, ka es sevi mānu, pamazām apaugot ar dažādiem dienas rituāliem. Tur jau ir divceļu lūgšanas meditācija (izklausās ļoti aizdomīgi šitā te uzrakstīts) ar rakstīšanu ar roku, rīta vingrošana ap 5x nedēļā, drukātas grāmatas palasīšana rītā un vakarā. Un tagad varētu nākt klāt vēl dienasgrāmatas rakstīšana. Vai tas palīdzētu man rakstīt to, kas man ir jāraksta, vai gluži otrādi – radītu ilūziju, ka es kaut ko lietderīgu daru arī tad, kad es neko īstenībā nedaru?
Šodien es sadusmojos, ka mans plediņš (tas, ko es nopirku pirms 9 gadiem, kad gaidīju bēbi ar vīziju, kā es zīdīšu, tajā ietinusies; sastāvā kašmirs un tamlīdzīgi, nu jau vairāki caurumi, viens no tiem vēl nav aizlāpīts) / nu jau pusgadu pazīstams arī kā mana vingrošanas sedziņa, bija smuki salocīts, lai kaķītim ir uz kā gulēt. Es jau parasti pati viņu saloku, lai kaķītim ir uz kā gulēt, bet pirms pāris dienām biju izmazgājusi un pēc apžāvēšanas uzmetusi uz dīvāna atzveltnes, sak, lai pavējojas. Šorīt eju vingrot un salocīts, turklāt ar kreiso adījuma pusi uz augšu, kā es nekad, nekad nedarītu. Skaidrs, ka O., un skaidrs, ka man nevajadzētu būt žēl, bet pēkšņi palika – kaķītim ir tajā pašā istabā salocīti un izlikti uz dažādām mēbelēm vēl 3 lēti, sintētiski IKEA plediņi. Blakus istabā vēl kādi 2. Nu kāpēc viss ir kaķītim? Un tas nekas, ka kaķītis ir pēc izcelsmes mans un O. tikai adoptējis. Un tyas nekas, ka man visa kā gana (nu, tur uzmanības un mīlestības un gādības). Domāju, par ko man dusmas. Gan jau par to atkal, ka viņš ir labāks kaķīštētis, nekā es kaķīšmāmiņa. Kaut vispār man tas labi der. Es savu vērtību neesmu sasaistījusi ar laipnību pret dzīvniekiem vai bērniem, bet reizēm jau uznāk.