Neirožu spēļu laukums

Fotomuzejā līdz februāra sākumam bija apskatāma Talsu fotokluba izstāde "Talsi dienā un naktī".

"Muzeja abos stāvos ir eksponēti septiņpadsmit kluba biedru astoņdesmit darbi. Izstādē ietvertas arī vēsturiskas Talsu fotogrāfijas no novadpētnieka Imanta Tamsona kolekcijas. (..)Autori pievērsušies gan simt divdesmit sešām pilsētas ielām, gan pašiem pilsētniekiem, fiksējot viņu portretus, viņi ir apskatījuši Talsus no otras, pagalmu, puses un caur foto kameru vērušies to gaismās naktī.(..) Tā lūk vēstī preses relīze, tas arī vienīgais tekstuāls materiāls. Neko vairāk, galu galā, arī nevajag, nav jau nekāds konceptuāls pasākums, kura interpretācijas lauks būtu jāierobežo.
Ja jau izstāde fotomuzejā, nodomāju, ka līmenim vairāk vai mazāk vajadzētu būt ieturētam. Aizdevis uz muzeju redzu, ka pirmajā stāvā tiek eksponētas Talsu nakts bildes. Ja nerunājam par attēlu tehnisko kvalitāti, ko gan, runājot par tādu tīru fine art, vajadzētu darīt, tad vidējas kvalitātes estētiski baudāmi darbi. Tāpat redzama arī fotofilma. Par to gan neko daudz nevarēšu pateikt, jo, lai gan biju bruņojies ar krietnu devu pacietības, līdz galam nenoskatījos. Nonākot otrajā stāvā, vispirms skatītājus sagaida Tamsona kolekcijas darbi, kam seko Talsu "otra puse", pagalmi un mazās ieliņas. Nepretenciozi, tīkami darbi, kas kopā ar naksnīgajiem Talsiem veido tīkamu kompozīciju, bet diemžēl tam visam pa vidu pāris attēli ar pašiem talsiniekiem. Sociālais komentārs, kas izstādi burtiski "salauž" divās nesaistītās daļās, un liek man jautāt, "kāpēc tas, pie velna, bija vajadzīgs". Ne tikai mani pārņēma sajūta, ka tie tur ir tikai "lai būtu".
Kārtējo reizi tika apstirpināta pārliecība par fotoklubu izstādes veidošanas principiem - "a davai salasam pa arhīviem to foršāko, kas mums ir." Ne estētikas, ne konceptuālisma adeptiem neiesaku.