Neirožu spēļu laukums

Aizgāju uz mītiņu, bet cilvēka skaita dēļ neuzkavējos - nekādu foršu žanra portretu visdrīzāk nesameklētu i saule, scuko, atkal slēpjas. Nav ko saldēties, so nolēmu virzīties uz citu pusi, kad mani pārņēma nepārvarama vēlme iedzīt zārkā kādu naglu; naglas bija, aber āmurs - nē. Smēķēšana mums tak esot gana izplatīta, aiz ko secināju, ka atrast piepīpētāju nebūs problēmu - skuju, no Vecrīgas līdz Mākslas akadēmijai, metot apļus un cilpas, bija tikai divi smēķētāji - viens pretimnācējs, bet runāja pa mobilo tālruni, tātad, atkrīt, bet otrs virzījās krietnu gabaliņu man priekšā, bet nu, ja piepīpēt vajag, tad - jāpanāk. Šis izrādījās gana ātrs pat priekš mana puspalēciena-skrējiena. Protams, kad biezā slānī parādijās visādi narveseni un pīpātāji, vēlme dabistiski sen bija zudusi.