Current Music: Friedrichstraße
Pēdējā laikā par politiku cenšos nedomāt, vismaz Latvijas tuvojošos vēlēšanu kontekstā, bet tomēr kāja mazliet paslīdēja.
Manī zināmu izbrīnu izraisa tie indivīdi, kuri joprojām spēj apgalvot, ka balsot nebalsos, jo tā būtu savas balss atdošana par mazāko ļaunumu, kas kaut mazākais tomēr ir "ļaunums". Rodas iespaids, ka indivīdiem, kuriem bērnībā ir iemācīts, ka pastāv kāds "labais" un "sliktais", kas didaktiskos nolūkos tika sasaistīts ar noteiktu emociju gammu, nespēj nekādi izrāpties no šādu viens otru izlēdzošu pozīciju bedres, kas gana jūtami ietekmē kādu īpašu antiloģikas lēkmju uzplaiksnījumu rašanos. Pēkšņi dzimst domas, ka izvēloties neatdot balsi par "mazāko ļaunumu" un mēģinot sevi atsvabināt no atbildības, atbildības slogs uz tiem nekritīs, bet tie tāpat jau būs izdarījuši izvēli. Tikai šajā gadījumā, iespējams, ne vairs par mazāko ļ., bet pastarpināti par līdzpilsoņa izdarīto izvēli.
Vēl ir nepārvarama vēlme mest akmeni PR kompāniju dārziņā. Ja jau cilvēki joprojām domājot par politiku lieto tādus apzīmējums kā "labs" un "ļauns", mēģinot dažādiem veidiem romantizēt reālpolitikas procesu, no kura mēs visi galu galā esam atkarīgi, tad kapēc šāds iepakojums netiek piedāvāts. Tā vietā dažkārt politiski angažētas personas mēģina radināt pie tās politikas puses par kuru lāgā neviens runāt negrib. Man neviens pārtikas industrijas pārstāvis nemēģina iestāstīt, ka produkts jau pasūdīgs, bet jāēd tāpat. Tieši pretēji - pastāvīgi manī tiek dēstīti mīti. Tad nu vismaz polittehnologi varētu līdzpilsoņiem ietirgot mītu, ka cilvēks vulgaris var ietekmēt politiskos procesus, citādi klausīties to mūžīgo gaušanos, ka neviens neko nevar ietekmēt, ir mazliet nogurdinoši un apnicīgi arīdzan.
Manī zināmu izbrīnu izraisa tie indivīdi, kuri joprojām spēj apgalvot, ka balsot nebalsos, jo tā būtu savas balss atdošana par mazāko ļaunumu, kas kaut mazākais tomēr ir "ļaunums". Rodas iespaids, ka indivīdiem, kuriem bērnībā ir iemācīts, ka pastāv kāds "labais" un "sliktais", kas didaktiskos nolūkos tika sasaistīts ar noteiktu emociju gammu, nespēj nekādi izrāpties no šādu viens otru izlēdzošu pozīciju bedres, kas gana jūtami ietekmē kādu īpašu antiloģikas lēkmju uzplaiksnījumu rašanos. Pēkšņi dzimst domas, ka izvēloties neatdot balsi par "mazāko ļaunumu" un mēģinot sevi atsvabināt no atbildības, atbildības slogs uz tiem nekritīs, bet tie tāpat jau būs izdarījuši izvēli. Tikai šajā gadījumā, iespējams, ne vairs par mazāko ļ., bet pastarpināti par līdzpilsoņa izdarīto izvēli.
Vēl ir nepārvarama vēlme mest akmeni PR kompāniju dārziņā. Ja jau cilvēki joprojām domājot par politiku lieto tādus apzīmējums kā "labs" un "ļauns", mēģinot dažādiem veidiem romantizēt reālpolitikas procesu, no kura mēs visi galu galā esam atkarīgi, tad kapēc šāds iepakojums netiek piedāvāts. Tā vietā dažkārt politiski angažētas personas mēģina radināt pie tās politikas puses par kuru lāgā neviens runāt negrib. Man neviens pārtikas industrijas pārstāvis nemēģina iestāstīt, ka produkts jau pasūdīgs, bet jāēd tāpat. Tieši pretēji - pastāvīgi manī tiek dēstīti mīti. Tad nu vismaz polittehnologi varētu līdzpilsoņiem ietirgot mītu, ka cilvēks vulgaris var ietekmēt politiskos procesus, citādi klausīties to mūžīgo gaušanos, ka neviens neko nevar ietekmēt, ir mazliet nogurdinoši un apnicīgi arīdzan.