Neirožu spēļu laukums

Vakar konstatēju, ka ilglaicīga gandrīz nesarunāšanās uz mani ir atstājusi īpatnu iespaidu: dažkārt sarunas vidū smadzenes nofrīzo un ir grūti atcerēties vajadzīgo vārdu. Domājot it kā tā nav, iespējams smadzenes darbojas mazliet citā režīmā; nav iesaistīta domāšana par verbālo kvalitāti; domājot šis un tas paliek tēlu līmenī- vārdi netiek piemeklēti. Mazliet jocīgi, mazliet kaitinoši.

P. S. Ņemot vērā, ka tagad darba nav, apsveru iespēju izrotāt pačku ap galvu apsienot prievīti, un kāpt lielākajā priedē iestāties par tās tiesībām. Tikai jāatrod kāda mežcirte un jāpiesaista mediji. Pēc tam rakstīšu autobiogrāfisku stāstu par apskaidrības atnākšanu sēžot priedes galotnē. Par dūklava savienību ar meža dūkli, kas patiesībā ir pašā nelabā inkarnācija, lai iznīdētu faunu: par ļaunā un labā cīņu. Tādu episku, nudien.

Soulfly būšot Rīgā: žēl, ka vairs lāgā nesaista. Varētu gan aiziet, pakavēties atmiņās - lai gan lāgā nav nekādu atmiņu, kurās kavēties.