Neirožu spēļu laukums

Visi tik cepjas par ekonomisko krīzi, par ietekmi arī uz konkrētā indivīda naudas maciņu. Es tik nosmīnēju, jo man tak nav naudas un tuvākajā laika diezin vai arī būs. Taču tad es atminējos, ka tā gluži nav, aš slapja mugura palika.

Pēdējo divu nedēļu laikā katrs trešais puksts ir par iesnām un ārstēšanos ar balzāmu (Parasti netiek minēts ar kādu tieši, bet zinot, ka ar "balzāms" apzīmē to Rīgas šļurgu, tad pieņemsim, ka runa ir par to). Bija man tas gods izgājušajā vīkendā mazliet nomēģināt, lai gan esmu sev apsolījies to vairs nedzert, - viss ir pa vecam, varbūt pat kļuvis sliktāks nekā bija. Es tagad saprotu, kāpēc bāleliņi niekojas arī ar tosolu - dzelzs iekšas, un garšas kārpiņas ir pilnīgi notrulinājušās, jo ko tik pretīgu es neesmu baudījis.

 P.S. Es neesmu balzāmu nīdējs, tad jau to pašu mēslu, ko proletariāts lepni dēvē par jēgerīti, var dzert spaiņiem.

Starp citu, šorīt ap plkst. 08:15 stāvot uz Brīvības un Matīsa/Miera ielas krusta, tur kur Irbīte atstiepās, man likās, ka ielas otrā pusē nervozi, ietērpies uzrautās bikšelēs, ne-izmēra mētelītī un ar melnām raga brillēm, stāv Liepnieks. Nu, Jurdžons. Un tas nozīmē tikai vienu - ap to laiku man vēl būtu jāguļ, nevis jāsteberē uz šahtu, jo tādas halucinācijas ir bīstamas apkārtējiem

"Pēdējā laikā Andris fotogrāfē ar digitālo spoguļkameru Nikon d70. Tā dod iespēju fotogrāfēt ar statīvu.(..)"

Man šobrīd gribas padzīvot nošķirti lauku sētā. Varbūt tepat kādā nostūrī, varbūt kur ārpus šīm robežam, lai gan vai ir jēga meklēt citur to, kas ir tepat degungalā, neesmu drošs. Vismaz šajā gadalaikā tepat man negribētos sākt. Nezinu gan arī cik ilgi - nedēļu, mēnesi, gadu. Tas nav tik būtiski. Izrauties no ikdienas ritma, vienkārši būt, jā, vienkārši būt - tas ir tas, kas šobrīd ir ļoti nepieciešams. Principā vienkārši būt, var arī tepat un tagad, tikai citur būtu vieglāk,esot nost no visa ierastā.

Šokolādes prjaņiki ar dor blu sieru tomēr ir baigā štelle.