Neirožu spēļu laukums

Šorīt es beidzot biju nolēmis pamest pagānisma paspārni un patverties kādas lielās reliģijas klēpī. Jau gatavojos iztirgot visas šīs sasodītās neticības relikvijas, lai varētu iepirkt jaunu atribūtiku. Neizvēršot šeit garus pārspriedumumus "par" un "pret", nonācu pie atziņas, ka figu. Kādu nebūt pieņemamu kūpināmo trauku varētu celt, bet ko tajā spraust iekšā vairs ne. Bet ne jau tāpēc, ka spraudņi dārgi - nē, nē - kūpināmais maksā kā ar zeltu klāts. Pagāni sākotnēji mani paņēma ar pretēju mārketinga pieeju.

Nado išo pakuritj i podumaķ.

UPD. Varbūt nav tik traki - atradu vietas, kur tas viss ir par pieejamām cenām.

Kādu laiku nebiju meditējis, so pirms pāris dienām nolēmu atsākt. Prasījās va` zinies! Taču atgriezās vecā problēma. Meditēt esmu spējīgs tikai tad, kad esmu patiesi satraukts vai nomākts. Citos gadījumos prāts nevis atbrīvojas, bet gan tieši pretēji - tiek uzjundītas visas šīzas, kuras manī sēž. Atliek vien aizvērt acis, un pēc pāris dziļiem elpas vilcieniem galvā sākas juceklis,tieši tās domas, no kurām tik ļoti labprāt atbrīvotos, sāk mākties virsū.

Šodien būtu kā reiz, bet nu zinot sevi. Būs jāizlīdzas ar cigoriņu dzeršanu Mārtiņa kapos vai uz balkona!