Neirožu spēļu laukums

Sēdēju un lasīju Likteņupes malā, netālu no "Sūda akmeņa", netālu tīnīši tukšoja savus sidriņus un savas "baterijas" - pilzeniekus. Bet ne jau par to, ka man viņi traucēja tagad pukstēšu, nē - bet par sava ōžas orgāna īpatnajām īpašībām. Tīnīši aizdevās prom, es turpināju lasīt, un ik pēc mazākas vēja brāzmas no šo atpūtas vietas nāca īpatnējs aroms - nu kas ta man, nepievērsu uzmanību - beigās tik sapratu, ka mazās švabras ir pamanījušās "padīrāt āžus". Arī tas viss būtu sūds - bet tas aroms man joprojām pa nāsīm dzīvojas.