Neirožu spēļu laukums

Sēžot šahtas virtuvē un štopējot iekšā dienišķo sacepumu, domāju kāda velna pēc man patīk vēsture! Analizēt notikumu kopsakarības, cēloņus un sekas, bla bla bla.  Man tak patīk stāsti! Un, ja tie vēl piedevām ir ne tikai labi stāsti, bet arī prasmīga stāstnieka pasniegti – skaisti. Bērnībā „ģimeņu pasākumos” utt., es nekad negāju rotaļāties ar saviem vienaudžiem, bet gan klausījos pieaugošo stāstos. Par ko tik tur visu nebija! Liela daļa, protams, bija pilnīgs blefs un labi stāstnieki arī nebija tik daudz, bet šad un tad gadījās. Svētlaime. Doties uz austrumiem un paklausīties kāda laba stāstnieka pasaku par Iskanderu, nu, sašeņku… vo!
Bet nu pietiek, atpakaļ pie virpas!