| Chaos with Rules |
Aug. 24th, 2012|05:35 am |
Ja gribi zināt kā es runāju latviski, lasi talāk, tāpēc es neparbaudīšu nevienu vardu, nevienu galotni, un nevienu garamzīmi: principā būšu samerā pliks jusu priekšā. Jā, lai zinātu kā ieverot (gramatiku) likumiem, vajag labu atminu - vajag velmi arī - bēt velme veidot labu atminu var kroplot atminu. Te ir svaiga atmin(ņ?)a, tomēr:
Braucu stārp vētrām, lai satiktū un vēst uz mājām svau audž(u)dēlu, kurš bija pavedis septiņas dienas kaut kādā punk komunā Aluksnē. Redzēju viņu ap 22:00 kaut kur pie Smiltenes. Viņs tur stāvēja ar savu velo, noguris un pateicīgs. Viņš smīrdēja pēc slapja suņa, bet viņš bija laimīgs. Vārdes nomīra zēm mašinas riepām kamēr mēs ripojām uz Rīgu. "A šī ir kasēte, ko tu sūtīji mamāi?" viņš vaicāja, zinot, ka atbilde ir jā.
"Jā - kad tev bija tris gadi."
"Hmm"
No "I hope I don't fall in love with you" uz Westeberga kliedzienu "Red light run it, run it!!"
Atmiņas veido musu personības nemitīgi, bet dažas ir jau iesaldētas un noskaņotas.
Un visspecīgāka atmiņa man ir, ir no pirms kādiem 26 gadiem. Stāvēju pie loga vasaras dienā, un pamanīju biti, kas lidoja uz mani, līdz brīdīm kad no nekurienes kāds putns pekšni paņēma to biti savā kņābī (?) un lidoja talāk.
Tā tad, priecāšos, kamēr varu. |
|