| Vieta bīstamai refleksijai Iļģuciemā |
Apr. 21st, 2011|06:10 am |
Pie meitas skolas ir šaura vienvirziena iela, kur pirms pārim dienām es redzēju vienu kaiju. Īstenība, netikai redzēju, bet gandrīz pataustīju. Tas (viņs/viņa) škersoja ielai mani priekšā, un tad tur apstājās (I put my hand out and its forward waddle was perfunctory: it had other things on its mind) ceļa vidū, ignorējot gan mani, gan mašinas. Tad, tas atvēra knābi un maiga izteicās, meklēdams kaut ko (tuvumā, tālumā – es nezinu).
Stāstīju šo savai meitai, un viņa nebija pārsteigta. „Tas notika šeit, jā?“ viņa man prasīja. „Zini, pirms nedēļas tieši šeit, mēs redzējām, kā viens kaķis megināja taisīt pašnāvību – jauns kaķis, starp citu, nevis tāds vēcs, kam vairs nav iemēsļa dzīvot.“
„Kā?“
„Mierīgi. Viņš te gulēja un gaidīja savu nāvi zem mašinas riepas.“
Tāda pasīva pašnāvība šaurā vienvirzienā ielā. |
|