| Jautājums |
Mar. 17th, 2010|10:52 pm |
"Kad esmu pie jums" Pērs mums paskaidroja, "es redzu tādas mašīnas, kuras es nekad neredzētu pie mums, Danijā. Un ziniet, es arī redzu vecas tantes, kam ir jānosit ledus no ielām."
"Bet Jums ir jāsaprot, ka mēs dzīvojām cietumā - zoodarzā," atbildēja Rikardas, kaslns, pakļāvīgs, satbils lietuvietis. "Un mēs bijam kā dzīvnieki, kas sākumā nezināja, kā uzvesties."
"Es zinu, es zinu - bet kā jūs domājāt - demokrātija automatiski nozīmēja a welfare state? Jūs nezinājāt, ka tas ir kaut kas, par ko ir jācīnās, par ko ir jāstrada?"
"Mums bija vajadzīgs laiks, un tagad, diemžēl, mums ir lielas problemas, kas nozīmē, ka daudziem ir jābrauc projām no dzimtenes, lai atrastu darbu."
"Un ko? Ko tas atrisnās? Jums esat priecīgi stradāt par daudz mazakām algām nekā mēs, un līdz ar to iedragāt mūsu arodbiedrībniekus un apdraudat visu, par ko mēs esam ilgi cīnījušies."
Mēs neatbildējam - nebija jēgas man šķita. Tikai domāju, kādā veidā Latvija būtu savadāka, ja nebūtu šīs iepējas tik viegli braukt prom. Vai šī iespēja neizraisa kaut kādu modīgu pofismu un cinismu? Kā jūs: jauni, asprātīgi, izglītoti cibnieki uzvestos, ja jums būtu te jāpaliek?
Šis ir parāk vienkaršs, neglīts jautājums, bet vismaz, ticiet man, tā nav ārzemnieka iedomība. Ja man nesanāks noslēgt dažus līgumus, tad man arī būs jābrauc (man ir bērni, kredīts - tādas lietas); es, kā lai saka was just wondering.
|
|