€1,600,000,000,000 – tā ir summa, ko Eiropas valstis
deva Eiropas bankām no 2008 līdz 2012. gada janvarīm. Šis fakts no Joaquín Almunia (Eiropas komisijas priekšsēdētājā vietnieks - viņš ir atbildīgs par konkurenci). (links te:).
Ja ir iespējams šo
saprast, sagremot, un pat atbalstīt, tad nākošais apgalvojums būs kā deserts.
Tas nāk no prof. Yanis Varaoufakis (kam, starp citu, ir izcils blogs, kurā viņš
atšifrē finanšu sektora žargonu – te:) - esmu šo gabalu
tulkojis, jau iepriekš atvainojos par gramatiskajām kļūdām:
„Spānijas Valsts, kurai
pašai bija grūtības ar savu fiskālo politiku, injicēja kapitālu lielā apjomā
spāņu bankās. Tajā pašā laikā, lai palīdzētu spāņu valstij finānsēt bankas,
Eiropas Centrālā Banka aizdeva naudu spāņu bankām (ar 1% likmi). Šīs bankas,
pēc tam, aizdeva šo naudu spaņu valstij (banku glābējām) ar likmi, kas
pārsniedz 6%.“
Te
ir vairāk par šo brīvo vieglo naudu bankām (nevis valstīm. Bankas, te ir
nodrošinātie starpnieki, kuri nevar zaudēt, ja vien valstis nevar dabūt šo
naudu no to nodokļu maksātājiem, lai atdotu bankām) no ECB eiropas bankām - un
lūdzu, ņemiet verā, ka šī nauda tika izsniegta Feb/Mar 2012 – pēc Joaquín Almunias atklājuma par
šiem burvīgajiem €1,600,000,000,000. Un jau Februarī 2012, ECB jau
bija izsniegusi €489,000,000,000 ar šo 1% likmi.
Es
pieņemu, ka tagad, domājošie cilvēki gribētu uzzināt vairāk par centrālās bankas attiecībām ar komercbankām. It
īpaši, kad tika publiskots fakts, ka ASV Centrālā Banka ap 2008 „atrada“
$16,000,000,000,000 priekš starptautiskām korporācijām un bankām (avots).
Mēs šo uzzinājām no PIRMĀ (piedod – bet tomēr…) audita šīs centrālās bankas
vesturē, kopš tās dibināšanas 1913 gadā.
Ja jums ir vēlēšanas,
piemēram uzzināt to, kam pieder centrālās bankas, tad lūdzu: go for it (man ir
ierobežots laiks) – un ja atklāsiet, ka starp īstiem (un lūdzu nestāstiet man
par nacionalizāciju) īpašniekiem nepastāv tās pašas bankas, vai arī to privāto
banku īpašnieki, kam ir priekšrocības uz šo centrālo banku dāsnumu, tad, lūdzu,
informējiet mani. Lai gan, vai tiešam dāsnums? Nu atkarīgs no tā, kur viņi atrada šo naudu: te ir
paskaidrojums no zirga mutes (skat
no 8 min). – ja nav laika skatīties, es pateikšu priekšā: viņi raksta šo summu
datorā „to lend to the banks, WE SIMPLY USE A COMPUTER TO MARK UP THE SIZE 0F THEIR
ACCOUNT“ (Bernanke – Fed Chairman) – nē, nopietni. Šī summa ir absolūti virtuāla:
kopš zelta standarta tika pamests, banķieri ir kļūvūši par alķīmiķiem.
Šai pakļautībai banku
interesēm ir tādas, es teiktu, ne īsti pozitīvas sekas – īpaši mēdijos, kur mēs
redzam noslieci intervēt banku pārstāvjus, kā ekonomikas ekspertus - tas atgādina man Noam Chomsky darbu
„The Manufacture of Consent“ – te, ja kas:
Izglītībā arī, kur SSE
studēntiem (es tur strādāju kādus 6 gadus – tā tad man ir emocionāla saistība)
ir jācieš no neoklasicalas
dogmas - kas gatavo viņiem
grūtības saprast to, kādu lomu bankas īsti spēlē ekonomikā.
Kā? Nu 'Neoclassical' ekonomistu
uzskats, piemēram, ir, ka bankas nevar radīt jaunu naudu (kā parādu) digitālajā
formā no nekā, tad, kad tās bankas aizdod naudu kredītu ņēmējiem. Istenībā
situācija ir tāda, kā Martin Wolf (galvenais finansiala redaktors „The
Financial Times) paskaidroja “: būtībā mūsdienu monetārā sistēma ir naudas
radīšana no nekā, kas notiek tad, kad privātās bankas izsniedz kredītu.“
(piedodiet par neelegantu tulkojumu)
Ja gribat vēl par šo
tēmu, var te (viegli saprotams:) - vai ar
Steve Keen tē (grūtāk).
Laikam pietiek: ja kas, šobrīd
mans uzkats ir, ka šī sistēma ir parazītiska, un mēs tajā dzīvojam emocionālajā
un materiālajā pakļautībā. Es saku, ‚šobrīd’ tāpēc ka es sev dodu tiesības
pārdomāt lietas – esmu galu galā strādājošs cilvēks ar bērniem, kam ir maz
laika pētīt šo visu. |