Pirms dažām dienām es koķitēju ar divām vecām liesmām. Bijam braukuši uz bijušo ieroču fabriku, lai apskatītu telpas. Mana otra puse bija sajūsmā, un būtu bijusi gatāva uzreiz sākt gleznot. Savukārt, es iedevu manu mazuli Švernam un sēdēju pie bungām. Locītavas bija stīvas, bēt kopā ar basistu lēni atradam kādu dārdošo klejošo cēļu.

Pa ceļam uz majām pamanīju savu bijūšo futbola komandu, kas spēlēja laukumā pie uzvaras parka. Piebraucu, lai sveicinātu bijušiem biedriem, un uzreiz sapratu, ka šo spēlēt es vairs nevarēšu: artrīts neļaus – potīte sāka sāpēt tikai uz to skatoties.

Vēlāk konstātēju, ka dzejas abos (bungās un fubolā) ir instinkts, prasme (zinama merā), un ātrums kopa ar citiem (tas, saprotiet, izraisa lenķus). Mani amerikānu kolēģi, turpretim, rīkojās vieni paši. Viens skrien naktīs bikernieku trāsē, sēkojot baltām linijām. Otrs meklē zem zemēs vācu ieročus un bruņucepures.