| |
[Feb. 12th, 2011|12:59 am] |
Tumsā, indivīdi, melnās drēbēs iet atsevišķajos attālumos no viens otram, lai gan viņi koncentrējās ap elektromontāžas punktu. Mēs, mašinās, apstājāmies kamēr tie ik pa laikam šķērsoja cēļu. Neviens rādīja nepacietību. Tā mēs rādīja lidzīgo cieņu, ko budistu mūki gaidītu savos celojumos.
Nākošajā dienā es eju arā, lai ieelpotu svaigu gaisu. Iela, kur es eju ir ledaina. Pie alkoholiķu mājas, viens no garākiem nogāzās aiz nespējas. Viņs maz kustās. Viņa divi suni skrēj no sētas, un rēj uz puiku, kas nav no šejienēs. Mašinas apstājās. Suni mani ignore (esmu akceptēts zinamā merā), un es prasu nokritušam sekojošo jautājumu:
"Vai viss kārtībā?"
Viņš netikai mani ignore; Ar vieņu roku uz pudeles, viņš tagad sēž sniegā ar saviem diviem suniem un skatās tur, kur es neskatos. Tie tris nekustās awaiting transmutation: awaiting their celestial bodies.
Jautājums "Vai viss kārtībā?" viņam bija like the sniff of a ferret in the woods, like a pocket of sound from a passing car radio in a foreign language. Es turpināju - I passed them by. |
|
|