| trīs vīrieši autobusā |
[Dec. 12th, 2009|11:42 pm] |
“ Ko tu auro!”
Viņš kliedza no autobusa pēdejām rindām uz šoferi, kas gribēja zināt vai viņa mate ari brauks.
Viņa mate, tikmēr, iedeva viņam dažas monetas un a few more sentences of sense:
“Viņš zin, ka tu esi šeit un ja tu neuzvedīsies klusi, viņš tevi izmetīs ārā– viņš ir nikns šoferis – saproti?“
Pēc dažām kilometrēm, viņš sāka dzert, peeling off a cheap gin cocktail and grunts (ņurdēt) and burps (atraugāties) and moans (vaidēt), and on the phone belches (izgrust):
"Ai Ilzite, brauc taču, bļe"
“Pēc paradīzes, es bļe pēc paradīzes"
viņš apgalvo, un lēni (viņa sirmi mati strangely elegant), izkāpj pirmajā pieturā (Popē), lai čurātu grāvī, his knees twisting and bending spasmodically (puppeteer pīlns ka diķis)
“Vai viņš iekāps?“ mūsu šoferis prasa savai sievai, kas sēd pirmajā rindā. Vinš gaida dažas minutes un tad aiztaisa durvis un dodas talāk un
neviens neko nesaka.
XXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXX
Un pēc stundas, mēs apstājāmies 5 minutes „tikai piecas minutes!“
Kafejnīcā 9 gadīgs puika is beseeching (lūdz) savam tētim, lai brauktu uz mājām. Viņam rokās ir telefons, un viņš cenšas kaut kā savienot savus vecākus – viņš cenšas fiziski vilkt savu tēvu no galda un Hlebnajas, bēt (his drag of a) tēvs saka
"Tas man galīgi neinterese, saproti? Nu, ko tu gribi? Es tev nopirkšu kaut ko saldu"
“Nē uz mājām, vajag, nu ejam!"
Vēlāk, atvadoties no mums viņš cīņas ar neredzamu pretnieku autostāvietā.
XXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXX
Rigā
"A tu neēd košļenes?"
"Nē' she is dressed to suggest more intelligence than he is/has, and there was no smile on her face.
"Kāpēc ne?" |
|
|