| |
[Aug. 25th, 2009|07:15 pm] |
| [ | music |
| | like a rolling stone | ] |
Katru rītu aizmigu mikriņā. Katru rītu parasti pamodos ap pusstundu
vēlāk kaut kur pie stacijās, kur man ir jāizkāp. Šorīt, tomēr, pamodos
pusceļā un/tāpēc ka nesapratu kur mēs atradāmies. Šoferis bija pametis
parasto šosēju un bija izvēlējis kādu jaunu grumbulainu lauku cēļu.
Lxxxxxxe,
man ir tuvs draugs. Tagad mēs ļoti reti satikāmies, bet tad, kad esam
(drīzāk bijam) kopā, viņs parasti nelika mani miera - līdz 3 vai 4iem
rītā viņš medza mani izaicināt, dodot smagus jautājumus, izsakot
pārmetumus, apsudzības uttl. Viņš, tomēr, to darīja ar mīl.....u (ja
būtu lines, they'd be along the lines of 'you beautiful wanker - stop
fucking hiding - I'm trying to save your soul!'). Tiesā, dažreiz viņs
aizgāja mazliet patālu - varbūt martcore, kosmonavtovič, capslock atceras, ka viņš apdraudēja cilvēkus musu virtuvē Br. ielā ar salauztu LB pudeli.
Viņš grūda mani sapratnē (into understanding- if that got lost in translation) - lika man justies neērti. Man ir grūti ticēt tam/sagremot to, ka viņš drīz mirs. Un par to, ka, par spīti tam, viņa draudzene gaida viņa bernu - nu, tas ir tikai skaisti un drosmīgi.
Man vairs nav apkārt tādu cilvēku, kā viņš - cilvēki, kas neļauj mani aizmigt savā sakartotā rutinā. Un es nemāku uzdot tādus jautājumus sev vai citiem. Mani nolūki, redziet, ir parāk savtīgi.
|
|
|