| perception and understanding pie valentinas |
[Mar. 12th, 2009|07:37 pm] |
Viņs kaut ko gribēju, bet es nesapratu ko. Beidzot, bija jāatzistas, ka Я очен плоxо пoнимаю по рускии, un viņš prasīja "English?"
"Как ты знаешьб?” (I asked, although I know it is written on my forehead)
"Beer"
"Пиво - Ты xочиш Пиво?"
Bija 10os pie Valentinas veikala. Izskatījas, ka viņam gaja slikti - viņa 60 gadu ķermenis drebēja.
"плоко да?"
"да"
Iegāju veikalā un nopirku parasto, zilo pudeli pilzenes. To atvēru, iedzeru mazliet, un iedeva viņam.
" вы гoворите по латишки?” es prasīju.
"Protams, es neesmu viens no tiem durakiem, kas nemāk..."
Un tad viņš kļuva mierigāk, un mēs ļoti mierīgi runājam - no punch in the garām zīmes, you understand - no strut in the stress, just the soft slouch of two slackers in the parade ground - softly exhaling an old familiar second language. The facts our language described calm and ramshackle - like old wooden dwellings peacefully collapsing on the left bank of the Daugava.
Un mēs sarokojāmies, un viņš lēni un apzinīgi parādīja man savu roku, uz kurā bija cietuma tetovējums- 'outlaw'.
Es teicu, ka es zinu, ko tas nozimē, bet viņs, vienalga, paskaidroja:
"25 gadus cietumā, ilgi vai nē? Vienā mazā kamerā ar spaini - 25 gadus tur sēdēju."
"Bet tagad tu esi brivs, zinama mera."
"Zinama mera"
Piedāvāja man viņš to alu, bet es atteicos ar "Sen neesmu redzējis savu meitu - biju prom četras dienas, un gribu viņu redzēt"
"25 gadus - ilgi"
"Jā"
"A kā tu doma - viņa man piedos?" un viņš skatījas uz augšu.
"Dievs?"
Viņs paņema manu roku, un vēlreiz teica
"A kā tu doma - viņa man piedos?" bet šo jautājumu viņš uzdeva, it ka tas nebija jautājums - un viņs sāka drēbēt un viņa acis kļuva sarkanas.
Un budams idiots, kas protu redzēt lietas tikai no savas vietas, es pieņemēju, ka viņš domāja par kadu sievieti ar kuru viņš dzivo - kadu sievu vai meitu, kas viņu gaida vienā dzivoklī 10ajā stāvā tajā blokmajā, kas stāvēja aiz mums, un atbildēju
"Man nav ne jausmas"
Un viņš atrava savu roku, un mēs atvadijamies. |
|
|