| Pārāk daudz pernod laikam (šis ir ļoti neveikls) |
[Nov. 14th, 2008|07:45 pm] |
dzeru pernod ofisā. Un es zinu, ka ta sajuta, kas man bija pirms nedelas ir aizgajusi (netikai pernod deļ). Tikai otru/o reizi aah second time in my life I came anywhere to understanding/giving enough respect and admiration to the fact of my existence. The first time was in a toilet in the insurance company where I was working/whiling away my given time. I was 19. I looked at my knee. I was sitting down, trousers around the ankles, which I'm afraid, rather unpoetically, is all the context I have.
Skaidrs, ka es nevaru to aprakstit.
Bet abas reizes tas deva man mieru, lai gan es biju kā svešnieks savā dzivē - brīvs no vissapkārt, pat no tuvniekiem. ši atssavināšana (?) es agrāk varbut butu atpazinis (recognised) ka depresija, bet šajā pēdējā reizē - ne. Bija brīviba no āķiem (tie āķi, kas arī parādas cilveku formā(s)). Un tur Kuldigā, es skatijos uz dejošām kājām ar smaidu. Man bija prieks tur atrasties. Pateicīgs biju par tiem cilvekiem kas bija/ir man apkart, un ar kuriem I share this whole marvellous accident. |
|
|