Tava balss lika manai sirdij mest kūleņus.
Es apbrīnoju Tavu dumpinieciskumu un spēju jokot par visu, kā arī tikt galā ar problēmām. Tava uzņēmība lika man cerēt, kas viss patiesībā ir labāk kā izskatās :)
Protams neviens nav perfekts, arī Tev bija mazie kašķīši, kas traucēja, bet tie nav manā atmiņā.
Manā atmiņā Tu vienmēr būsi tas smaidīgais, jaukais, labi smaržojošais mūziķis, kas lika man aizmirst visu ar savu blasi un bezaisprieduma mīlestību!
Tu vienmēr būsi mana pirmā mīlestība!
Žēl, ka sanāca tā, bet tu vairs neesi tas cilvēks, kuru es pazinu, kuru es iemīlēju.
Piedod."
Viņa vēlreiz ar acīm pārskrēja pāri tekstam. Viņa to nelasīja, tikai pārskatīja, jo nespēja. viņai likās, ka viņa varētu raudāt, bet saprata, ka nav par ko. bija tikai skumji pateikt ardievas pagātnei. Ja sešus mēnešus var saukt par pagātni.
Viņa dziļi ieelpoja un pārlocīja vēstuli uz pusēm. Viņa vēljoprojām nespēja noticēt, ka šī vēstule tiks nosūtīta. Laikam rudens tiešām ir nostaļģijas mēnesis...
Viņa ievietoja papīra lapu aploksnē un nolaizīja tās malas un piespieda aploksni pie galda. Pagriezusi aploksnes priekšpusi viņa paņēma rokās pildspalvu un nominstinājās.
"Man taču nav viņa adreses..." viņa nodomāja un tad nobolīja acis. Viņa zināja viņa adresi no galvas. Vēljoprojām. atrunas, atrunas..
Viņa atkal ieelpoja un sāka rakstīt. Lēni un izteiksmīgi ar drukātiem burtiem, lai pastā saprastu. Viņai vienmēr bija bail, ka vēstules nenonāks pie adresāta tikai tādēļ, ka pastā nesaprastu viņas rokrakstu. Šoreiz viņa to visnotaļ nevēlējās.
Pabeigusi rakstīt adresi, viņa pārlasīja uzrakstīto un nopūtās. Tas nu ir izdarīts. Mazā zilganā marka izskatījās piemīlīgi uz aploksnes. Viņa pasmaidīja un sajuta atvieglojumu. Tas bija patīkami.
Viņa domāja, vai rakstīt atpakaļ adresi, bet tad pārdomāja. Tā pat sapratīs. Nav jau dumjš. Gandrīz. Viņa pasmīneja par šo frāzi, jo viņa vairākas reizes ķircināja viņu par šo frāzi. Dīvaini.
Piecēlusies no galda ar aploksni rokās viņa to ielika somā. Bet tad pārdomāja un devās ārā no mājas.
Viņai bija paveicies, jo pasta kastīte bija tikai pāris metrus no mājas. Viņa izskrēja čībās un piegāja pie kastītes. Pēdējo reizi viņa nominstinājās, bet tad žigli iemeta aploksni un tā pazuda melnumā. Viņa nopūtās.
"Tā nu tam jābūt."
Viņas skatienu apžilbināja spoža gaisma. Tas bija viss, ko viņa atcerējās.
Mūzika: |
Bon Jovi- make a memory |