es esmu vista. lai cik ļoti es gribētu būt graciozs gulbis, neatkarīga kaija vai kaut vai kašķīga vārna, es esmu vista.
es nemāku lidot, bet paplivinu spārnus un iepletu acis, ieraugot sev tīkamu gaili, kas ir tikai un vienīgi gailis - tādu ir miljons, viņi lielākā daļa ir vienādi, kāpēc es ieķeros tajos nepieejamākajos, tajos, uz kuriem man nav piiiilniiiiiiiigi nekādu cerību?
es tomēr māku domāt, bet es no sākuma saklukstu visu, ko vien var un tikai tad saprotu, cik muļķīgi tas ir bijis.
man var nocirst galvu, bet es tik un tā turpināšu skraidīt un, līdzīgi kā prusaki, nomiršu tikai no tā, ka man nebūs, ko ēst. jo skaidro saprātu es savā ikdienā neizmantoju. mani vada sirds.
un visbeidzot - man nav pašcieņas. man ir pilnīgi vienalga, ka manam vienam gailim ir vēl kādas padsmit vistas, man viņu vajag un viss. tas, ka esmu tikai viena no daudzām, mani nemaina, es turpinu bez prāta skriet pakaļ, klukstot un čivinot.
es nemāku un nemācēšu būt stipra sieviete. man būtu jāsadeg savās ilūzijās, sapņos un vēlmēs tūkstošiem reižu, lai reiz varbūt no pelniem paceltos skaista, stipra un pašpārliecināta tērauda lēdija, kuras bruņas būtu aizsargs pret visu apkārtējo pasauli.
bet pagaidām es ļauju sevi ievainot un pati skrienu zem cirvja.
jūku prātā? jā! prieks, ka es vismaz esmu izpratusi sevi, sapratusi, kurš gailis liek mēģināt pacelties spārnos un kurš ir vienkārši labs čoms. bet tas manu vistismu diemžēl nemaina.