subpop - 1

Ir pienācis laiks, kad nepavisam nav grūti sastapt kādu cilvēku, kura dienaskārtībā ir ĀRZEMES. Nav svarīgi, vai tā būtu īslaicīga izbraukšana vai ilgstoša uzturēšanās un vai mērķis ir vienkārši izklaide, studijas vai vides nomaiņa. Galvenais ir pats fakts - vēlme izrauties. Gribētos to saistīt ar KRĪZI, bet tas nebūtu īsti godīgi, jo vairumā gadījumu apsvērumi nav ar to tieši saistīti. Tomēr tieši pašreizējais valstiski sabiedriskais pagrimums ir ievērības cienīgs fons šai parādībai. Iespējams, netrūks tādu, kuri teiks, ka tieši šajā brīdī valstij ir nepieciešama palīdzīga roka, tāpēc nedrīkst pat domāt par savas tēvzemes pamešanu. Drīzāk gan tādu nacionālistiski noskaņotu ideālistu ganāmpulki sāk sarukt, jo kuru vairs var pārliecināt par latviešu tautai īpaši raksturīgo čaklumu, vispārējo izredzētību u.c. atribūtiem, kam būtu vajadzējis pasargāt mūs no pašreizējām ziepēm. Nav jau tā, ka neviens vairs Latviju nemīlētu, vienkārši šķiet, ka šī mīlestība ir kļuvusi pavisam ģimeniska. Pēc principa 'savus tuvākos taču neizvēlas', tā sakot.  Bet atgriežoties pie ārzemju tēmas - ticu, ka tieši šeit ir liels potenciāls pozitīvām pārmaiņām Latvijā. Varbūt masveidīga apgrozīšanās Rietumos novedīs pie tā, ka, atgriežoties tēvzemē, būs tikpat masveidīga vēlme ieviest arī šeit nedaudz vairāk demokrātiskas līdzdalības un normālu savstarpējo attiecību? Galu galā lielais vairums Latvijas iedzīvotāju īsti nezina, ko nozīmē dzīvot normālā valstī, jo neko tādu savā dzīvē nav pieredzējuši. Jautājums ir par to, vai daudzos gadījumos neiztrūks pati 'atgriešanās'. Cerams, ka nē, jo lai nu kā, bet tieši šeit pieejamie ēdieni, ūdens, gaiss, līdaciņas, zemes reljefs ir īpaši piemēroti veselīgu latviešu indivīdu izaugsmei un eksistencei.