Božena Chodunska

Mūsu Rajonā dzīvo vismazākais sunītis, kādu es jebkad esmu redzējusi reālajā dzīvē, toiterjeriņš. Mazulis pastaigājas kopā ar garu, blondu, garkājainu jaunkundzi.
Sunītim mugurā ir vestīte, vai nu siltumam vai lai viņu labāk varētu saredzēt. Tad nu šī vestīte viņu padara līdzīgu bruņnesim - tūlīt zem vestītes ņirb mazas, tievas, ātras kājiņas.

Rajonā atkal parādījušies baloži, kas ir jauki, manuprāt, viņi ir glīti un mīlīgi dūdo. Vienu laiku nebija, vai nu sērga kāda vai kaijas, vārnas un vanagi izķēra. (Mums ir arī vanagi)
Bet tagad sētā maigām baložu dāmām dižojas spīdīgi baložtēvi (astes ceļ, krūti izgriež).

Zvērēns eksistē, jo arī Jaunkundze viņu redzēja. Tikai citā Rajončika vietā. Zvērēns esot bijis brūni ruds un ielīdis notekcaurulē netālu no apbedīšanas ofisa.

Es šodien nesu pie māmuļas mazgāt veļu (jo gultnis tač) un atkal redzēju Zvērēnu. Viņš bija pārskrējis ielu un gribēja palīst zem Lielā Žoga, bet žogs tieši tajā vietā bija līdz zemei, un nabaga Zvērēns tur kādu laiku tirinājās un šaudījās, līdz atrada augstāku žogvietu un palīda zem tās.
Tad es nolēmu, ka, ja reiz Zvērēns man rādās, man jāmēģina nodibināt starpsugu kontaktu. Es aizgāju atpakaļ līdz ledusskapim un paņēmu gabaliņu jēlas vistas, kuru es tā kā jau biju uzdomājusi savam astainajam draugam, un pabāzu zem sētas apmēram tajā vietā, kur bija pazudusi kuplā astīte.
Kad pēc minūtēm 40 nācu atpakaļ, pirmā pietuvināšanās bija notikusi - vistas vairs nebija.
Domāju, ja es katru dienu vienā laikā ietu tur un liktu garšīgos, varbūt Zvērēns reiz atnāks un ļaus ar sevi parunāties?

Mums rajonā uzradies zvērēns. Čupakabra nebūs. Neliels, par kaķi mazāks, ar garu asti, iespējams, pūkainu. Sākumā domāju, ka vāverēns, Aizvakar gāju pie māmuļas, šitāds pārleca pāri ceļam.
Šovakar atkal pārskrēja ielu. Varētu būt cauna, bet aste mulsina. Kažociņā ir kaut kas gaišs, bet nu lemurs arī nebūs, lai arī izturēšanās tāda kā nekaunīga, tā kā uz karali Juliānu nedaudz.
Domju, vai tikai tā fretka, ko te nesen staidzināja, nav pasprukusi.

Rajončika Zvēru veikalā, kur es pērku profesionālo jūrascūciņu barību, piemitinājies melns kaķis. Jau kādu laiku. Viņš bija parasts ielenis. Varbūt ne pavisam parasts, jo bija proaktīvs, neprokrastinēja, izrādīja iniciatīvu un piemitinājās veiklā. Veikals viņu tūdaļ apgādāja ar zilu siksniņu. Veikala meitene stāstīja, ka kopš korporatīvās karjeras uzsākšanas viņa reitings kaķu vidū zibenīgi sasniedzis A+. Iepriekš viņu citi kaķi esot visādi nievājuši un situši, tad tagad dod ceļu un klanās.
Vienu dienu nāku pirkt profesionālos graužamos kociņus šinšillām (kungs domā, ka ir šinšilla, viņam garšo viss, kas šinšillām), un pie durvīm uz skatloga palodzēm sēž jau divi meļņi. Laikam runas par brīnišķīgo veikala dzīvi aizklīdušas tālu, un vēl viens grib ieņemt veikala kaķa amatu. Otrs izcīnīja bļodiņu pie durvīm, bet veikalā un noliktavā tik un tā drīkst iet tikai Zilā Siksniņa.

Šodiena (nu jau vakardiena, pirmdiena, vārdusakot) man atnesa pirmo pavasara tauriņu, kas bija dzeltens, kā arī pirmo pavasara ezi, kurš bija baltvēdera.
Dzeltenais plivinājās netālu no darba, baltvēderis savukārt lietišķi šķērsoja Rajona nozīmīgu ielu, un palīda zem žoga pamestajā teritorijā. Es apstājos paskatīties, vai kungs tiks galā, jo mums ir ļoti kaķains rajons, un es pat gatavojos piedāvāt palīdzību, bet izskatījās, ka ezis, Anatolija vārdiem runājot, teicami pārvalda spēles laukumu. Konstatējis, ka šķirba zem žoga nesniedz pietiekami daudz brīvas telpas, lai tur pabāztu savu apaļīgo pēcpusi, kundziņš veica rekognoscirovku, un atrada vietu, kur žogs nedaudz deformējies un veido vārtiņus vidēji tuklam ezim, bet ne tik lielus, lai tur izlīstu kaķis.

Nesen pamanīju, ka kaimiņmājā pirmā stāva dzīvoklī dzīvo vārna. Vārna lielākoties sēž pie loga un skatās laukā. Viņa laikam nevar lidot, aste īsa, vārdu sakot, viņa ir vārna ar Īpašām Vajadzībām.
Vēl tajā dzīvoklī dzīvo vairāki kaķi, un vispār viss iekārtots zvēru ērtībām, no zemes līdz logam ir kaķu laipiņa, lai minkas var staigāt iekšā ārā. Tur laikam ļoti mīl zvērus. Arī kaija, kura šodien sēdēja uz kaķu laipas un skatījās iekšā pa logu, laikam to zina.
Vārnas var nodzīvot ilgu mūžu. Manam klasesbiedram skolas laikā bija pieradināta vārna, kuru viņš bija izglābis un pieradinājis. Nesen viņu satiku (nu to puisi ar vārnu), un tak vārna joprojām bija dzīva, tikai uz vecumu esot vājredzīga un nesaticīga. Skolu mēs pabeidzām 90-tajā, jādomā, vai tā maz ir vārna vai vampīrs.