Božena Chodunska

Vakar noziedzos pret labu gaumi un pofigismu un pie savas daudzdzīvoklenes logiem iestādīju vecmodīgu ceriņu (liekas, ka lillā un lielziedu, bet var jau būt ka baltu un pildītu) tā vietā, kurš nolūza pēdējā rudens megavētrā un ko pēcāk izkašāja kaut kādi sētnieces svētīti melnstrādnieki. Lai nu kā, šitos Mana Rajona ārprātīgi nesmukos un izdangātos pagalmus vēl vairāk sabojāt var tikai atombumba, un sētniece tāpatās tur parasti sabaksta īpatnēju augu ansambli, tā kā kaut ko no kapiem, tā ka kaut ko no lauku māju pagalmiem ar samtenēm gar malām un pujenēm vidū. Lai tad vismaz aug un varbūt pat uzzied un pasmaržo. Pareiz, ka daudz laikmetīgāk būtu stādīt kādu cēlu sabīnijas kadiķi vai izsmalcinātu sēru duglāziju, bet tādā atklātā saulē pat kaktuss neizdzīvotu, (varbūt vienīgi kārtīgs daudz izcietis lauku ceriņš) tik daudz pat es saprotu, un tā nu man ir ceriņš. Es jau apskatīju, ka ceriņš izsauc vispārēju rezonansi, visi lūr un nevar saprast, no kurienes šamais uzradies, bet es neatzīšos un slepeni laistīšu savu stādījumu diennakts tumšajā laikā.