pl. 18.05. Viņu izturība ir neizmērojama. (Ko nevar teikt par manējo). Viņi joprojām urbj. Šie čaklie, puskailie puiši. Rokās viņiem naski kustās pneimatiskie urbji (vai āmuri). Tie dragā pelēko, nejūtīgo asfaltu (kamēr kosmodroma cienīgais troksnis dragā manu prātu, ja gribam būt precīzi). Tā nu nevienlīdzīgajā cīņā sevi atzīstu par zaudētāju un braucu uz vasarnīcu dzert aukstu alu, kamēr viņi paliek urbt! (Es nevarētu teikt, ka tas neiepriecina).