Božena Chodunska

Pirms kāda gada pie šitiem biju paēst. Vakariņas – nu, tā, varēja būt labākas (līdzīgos pasākumos ir barojuši labāk). Izklaides programma gan pa pirmo! Tirgoja, tātad, matračus. Kundze ar "es kā mediķe zinu" piedziedājumu dāsni aprakstīja vainas, kurām, viņasprāt, būtu jāpiemīt padzīvojušākajai auditorijas daļai (es izskatījos pārāk jauna un vesela, tāpēc uz mani nolūkojās vien ar skābu smaidiņu – sak', nu, paklausies, paklausies, bērns, varbūt gudrāka paliksi). Tālāk šī "es kā mediķe" ar lielisku skolas fizikas vielas neaptraipītu pārliecību informēja mūs par matračos ieausto varu un tā radīto magnētisko lauku. Vakara kulminācija bija, kad, matraci ar neķītriem pirksteļiem apčamdot, mans vakara sabiedrotais atklāja, ka matracim ir elektrības vads ar visu štepseli galā, un pajautāja, kam tad tas ir domāts. Tas, kā mēs uzzinājām, jāiesprauž rozetē, tad pa to noplūdīšot mūsu, gulētāju, negatīvā enerģija. Jāatzīst, ka izturējos gana nepieklājīgi (tobrīd mani nodarbināja pūles nekaukt aiz smiekliem), taču pie blakusgalda sēdošā kundzīte tajā brīdī gandrīz nolēma nepirkt matraci (uz nomaksu, par daudzu pensiju summu), jo kaut ko elektrībai spraust klāt jau nu gan viņa nevarot! Par laimi, vakara vadītāja viņu nomierināja, ka sliktā enerģija pa to vadu novadoties arī tad, ja tas tāpat vien karājas nekur neiesprausts. Mēs gan devāmies prom, pirms krita priekškars (vairāk rīt nedeva), bet domāju, ka matracis savu laimīgo īpašnieci atrada gan. Mums savukārt tika mikrošķiedras lupatiņas. Un leģenda par vara magnētismu, ko mazbērniem stāstīt.