Božena Chodunska

Nopirku melnos rīsus (es saprotu, ka šajās izolācijas ne to vien nopirkšu un ne to vien izgatavošu). Un drusku izbārstīju.
Saslaucīju, bet laiku pa laikam kaut kur uzrodas kāds grauds. Kopumā izskatās, kā kad pele būtu piedirsusi.
Ā, un es jau nepateicu, ka es šos pavisam melnos rīsus arī izvārīju. Ūdens bija pavisam, pavisam melns. Tinti esat redzējuši?(Iešu guglēt, vai šos var ēst, varbūt bija jāmērcē 24/7 un jāmazgā ar ziepēm, bet kurš sapieris tad lasa instrukcijas.)
Nu lūk, un kad šos melnos, melnos rīsu atjauc ar pavisam baltajiem, arī kopumā izskatās, kā kad pele būtu to pašu.
Garša pat ļoti ok.
Vēl Jaunkundze šodien bija izgatavojusi čia pudiņu ar šokolādi. Ļoti garšīgi, bet uzminiet, kā tas izskatījās.
Pareizi, gluži kā kad kāds būtu piedirsis, šoreiz ne pele.
Pēc diviem šādiem produktiem vienā dienā jau varētu pietikt, lai mēs sāktu sevi uzskatīt par hipsteriem un audzēt bārdas.

Upd. Izlasīju, ka melnie rīsi esot dievu ēdiens, atjaukt tos ar baltajiem bija nepiedodama ķecerība. Es vairs tā nedarīšu.

Piparkūku mīkla, piparkūku mīkla...
Bet man ir fosila piparkūku mīkla no pagājušā gada!
Domāju iet mājās un to izcept. Tīri principa pēc. Jo Sahārā bērniem nav pat pagājušā gada mīklas.
(Nu kaut kā šis gads nebija izdevies. Parasti tomēr līdz Lieldienām visa mīkla ir sacepta piparlūkās.)