Božena Chodunska

Braucu ar vilcienu uz Sūnciemu lapas pagrābties, kokus no bebra paglābt.
Stacijas veikaliņā viena pati dāma no skata tā virs piecdesmit, smalkos tūristu prikidos ar mugursomu un termosu pērk mazo dzērveņu uzlējumu (40 grādi).
Droši vien ies gar jūru. Man patīk, ka cilvēki staigā. Varēja taču sust dīvānos un skatīties varoņeposu "Saimnieks meklē sievu".

Dārzā nemaz nav tik tukšs un kluss, atnāca kaķene, melnā Maška, bet man no ēdamā bija tikai kukurūzas galetes, tāpēc Maškas mīlestība tūlīt zuda. Kukaiņu pasaule arī neguļ; uz koku stumbriem joprojām slapstās garkājtētiņi, un šur tur ņirbinās sīki knišļi veseliem bariem. Nezinu, vai viņiem kāds pievērsis tik daudz uzmanības, lai dotu vārdu un taksonomisko grupu. Bez Maškas mugurkaulniekus plaši pārstāvējis kurmis ar visu savu paplašināto nukleāro ģimeni (es priecātos, ja viņi dzīvotu tajās mazajās ģimenēs, kur tētiņš, māmiņa un mazais kurmītis, bet nē tak, te laikam sanākuši arī brālēni un tantes. Un brutāli uzrok dārzu.
Vēl viens mugurkaulnieks, proti, bebrs, atklājis sezonu un iezīmējis smuko ābeli, kura aug uz ceļa. To,kurā reiz uzkāpa Jaunkundzes draudzene Luīze un vairs netika zemē; nācās nest trepes.
Bebrs dara tā - atnāk pie koka, pagaršo un iezīmē. Tas laikam nozīmē "Atnākšu vēlāk ar mazdēlu, vedeklu un kaimiņu Ernestu".
Ha, bet es atnācu ātrāk un ābeli apsmērēju ar potvasku un uzliku režģi. 1:1, bebra kungs!