Božena Chodunska

Baravikas mežā, izrādās, bija. Tāpat apšubekas un bērzabekas, un priežubekas un samtabekas. Rūgto beku nebija. Šogad vispār nevienu neesmu atradusi. Domāju, varbūt viņām kas slikts noticis.
Vēl bija vilnīši un pāraugušas pelēcītes. Makstenes un čigānietes. Un pilns ar smiltenēm, bet tās es tā ļoti nelasu, man liekas, smiltenēm ir ļotu intensīva un savdabīga garša. Alksnenes gandrīz visas bija pagalam, laikam nosalušas. Bērzlapes bija, bet maz.
Ir pilsoņi, kuri laikam lasa tikai baravikas, ir tādi, kuri vārāmās nemaz neņem. Un tad visādi nozares profesionāļi, kuri pat vistenes lasa. Un ziemas celmenes. Somi patiešām neēd bekas, toties lepsē iekšā visādas kantarellas, t.sk. miroņu taurenes; pat sabiedriskajā ēdināšanā tādas bija.
Ja man bērnībā Juronkulis nebūtu iemācījis, ka makstenes ir labas un garšīgas, es tādas laikam nelasītu.
Un kādas sēnes lasāt jūs, mana mīļā Cibas draudze?