Božena Chodunska

Sešos no rīta 6.septembrī gan te bija vēss un krēslains (lai nevajadzētu teikt - auksts un tumšs). Saule aiz upes vēl tikai gatavojās dienas lēcienam. Nu ļoti spirdzinošs rīts.
Sirsnīgi aizlūdzu par visiem tiem garā stiprajiem ļaudīm visā pasaulē, bet īpaši Grenlandē, Svalbārdā (pareizi ir Svalbāra, bet Svalbārda skan velnišķīgāk) un Zosēnos, kuri dienu sāk ar krāsns iekuršanu nevis tālabad, ka krāsns ir mājīgi, bet, lai atkausētu ledu spaiņos un tādejādi tiktu pie kafijas.
Vai es jau teicu, ka man riebj celties pirms Saules? (Es apzināti rakstu Saule ar lielo S). Kad rīti kļūst tik tumši, ka jāceļas pirms Saules, man nāk raudiens, gribas palīst zem gultas un vākt parakstus par izmaiņām darba likumā.
Šorīt Saule aiz upes jau kaut kur vīdēja, tāpēc rīts bija Ok. Sabridu kājas rasā. Vilciens pilns kā uz Dziesmu svētkiem.

Pavadīju Līželi un pārnācu mājās, kas nozīmē, ka raitā pastaigu solī biju sprauni nostaigājusi veselu stundu. Pārnākot mājās izrādījās, ka ceļgali ir pagalam nosaluši sarkani kā ziemā un svilst.